Ģimenes deviņu valstu tūre 2011

    2011. gada augustā ar ģimeni devāmies divas nedēļas garā ceļojumā līdz Itālijas Dolomītu Alpiem un atpakaļ. Sākām otrdien, 9.augustā, un atgriezāmies naktī no 21. uz 22. augustu. Nobraucām 4740km. Tie gan ir tikai sausi fakti, bet galvenais tomēr ir kopā pavadītais laiks, redzētais un piedzīvotais. Nakšņojām kempingos atbilstoši mūsu finansu iespējām. Telts, mašīna, guļammaisi un prīmuss uz šo laiku pamainīja mūsu dzīves ritmu un ieradumus un kļuva par uzticamākajiem sabiedrotajiem. Steigties gan nekur īpaši nesteidzāmies. Īpaši jau no rītiem. Piecēlāmies, savācāmies, pabrokastojām, pakafijojām un, ja desmitos bijām gatavi tālākceļam, tad tas jau bija labi. Pie viena šajā  braucienā kārtīgi notestējām arī savu mašīnīti. Kilometrus, autobāņus un kalnu serpentīnus mūsu Lada "Kalina" izturēja godam!
    Turpinājumā par visu pēc kārtas. Nedaudz teksta un daudz fotogrāfiju.

Latvija, Lietuva, Polija

    Pirmajā dienā nekur pārāk tālu netiekam, jo iepriekšējā dienā sāktie sagatavošanās darbi turpinās vēl visu priekšpusdienu. Pirmo nakšņošanas vietu sev atrodam Lietuvā Krekenavas reģionālajā parkā Nevēžas upes krastā netālu no miestiņa ar nosaukumu Upyte. Paldies arī vietējam mežsargam, ar kuru satiekamies pavisam nejauši un kurš mums ierāda diezgan jauku vietiņu upes krastā ar pamatīgu nojumi. Vispirms gan nedaudz pastrādājām attīrīšanas darbos, jo vietējie zaļumotāji bija pacentušies atstāt aiz sevis krietnu daudzumu drazu. 

           Lai skatītos fotogrāfijas lielākas, uzklikšķini uz tām!

    Pabrokastojuši, mierīgi savākušies un salikuši bagāžas nodalījumā mantu puzli, otrajā rītā dodamies ceļā. Vispirms piestājam pie ļoti interesantas, žuburainas priedes, kas aug pavisam netālu no mūsu nakšņošanas vietas un tad gan aiziet Polijas virzienā! Mērķis ir nokļūt pēc iespējas tuvāk Krakovai. Visa diena tā arī paiet ceļā bez īpaši spilgtām atmiņām. Ja nu vienīgi maldīšanās, no Varšavas ārā braucot, diezgan spēcīgi uzkāpj uz nerva. Pietiek pabraukt garām vienam pagriezienam un turpmāko ceļu meklēšana paņem stundu vai pat vairāk. Šeit uzreiz jāpiebilst, ka es šajā ceļojumā izvēlējos būt nemoderns, varētu pat teikt, ka arhaisks, un iztiku bez jelkādām navigācijas sistēmām. Kartes, atlanti, orientēšanās pieredze un labi cilvēki mums itin labi palīdzēja, ja neskaita šo vienu gadījumu. Pievakarē esam savā nākošajā kempingā apmēram 150km no Krakovas. 
    Trešajā dienā izstaigājam Krakovas vecpilsētu no Barbakana līdz pat Vāveles pilij un atpakaļ līdz operai.  Var teikt, ka mūsu ceļojums tā pa īstam ir sācies tikai līdz ar šo brīdi. Nemaz arī nenoniecinu Poliju, jo ļoti labi zinu, ka šajā valstī ir bezgala daudz, ko skatīt, bet mēs līdz pat Krakovai tomēr vairāk koncentrējāmies uz braukšanu, nevis skatīšanu. Turpinājumā arī pati braukšana kļūst interesantāka, jo nu priekšā paveras Beskidu kalni, kas pamazām ceļas arvien augstāki un augstāki, līdz klāt ir arī Polijas un Slovākijas robeža.

Slovākija

    Trešās dienas pievakarē jau esam Slovākijā. Šī ir viena no tām valstīm, kuru esmu iepazinis diezgan labi, bet neredzētu vietu tā vai tā vēl ir daudz, tādēļ arī šajā reizē gribas apskatīt ko tādu, kur iepriekš nav sanācis būt. Viena tāda vieta man ir Šutovas ūdenskritums. Vakarā esam kempingā netālu no šī ūdenskrituma, lai jau nākamajā rītā varētu doties nelielā pārgājienā. Iešana vienā virzienā aizņem nedaudz vairāk kā stundu un tad viens no skaistākajiem Slovākijas ūdenskritumiem ir klāt. Par šīs vietas popularitāti liecina kaut vai labi iestaigātā tūristu taka. 

    Turpinām ar jauko etnogrāfisko ciematiņu Vlkoliņec. Vietējā veikaliņā jaunatne nodegustē slovāku iecienīto kofolu, bet mēs ar Aneti arī nacionālo plātsmaizi, kurā sacepti kāposti, sīpoli un vēl šis tas.

    Turpinām braukt dienvidu virzienā pāri Donovalu pārejai, kur mūsu Lada beidzot iepazīstas ar kalnu ceļu. To pašu varu teikt arī par sevi, jo dažādās ekskursijās autobusu šoferīšiem blakus ir sēdēts bez sava gala, bet pats pie stūres pa kalniem līdz šim neesmu braucis. Savas nākamās naktsmītnes atrodam nedaudz aiz Baņska Šķavņicas pie ezeriņa ar nosaukumu Počuvadlianske jazioro. Šis Slovākijas nostūrītis arī ir pelnījis, lai to kādreiz rūpīgāk apceļotu. Runājot par kempingu, jāteic, ka šis nu bija tāds, kādu otru es neesmu redzējis... Vieta jauka, bet pats kempings nolaists līdz kliņķim - brīnums, ka vēl elektrība un ūdens bija. Šķiet, ka Latvijā tādu attiecīgi dienesti jau sen būtu ciet aizklapējuši, bet Slovākija ir ļoti demokrātiska un vienkārša valsts. Mums jau arī īstenībā neko vairāk, kā teltsvietu un ūdeni nevajag, tādēļ nav iemesla gausties. Bet kempinga fotogrāfijas tomēr ielikšu!

    Sava ceļojuma piektās dienas rītā vēl pa gabalu nedaudz palūkojamies uz Baņska Šķvņicas katedrāli, kas majestātiski slejas pašā kalna galā, bet pilsētiņa paslēpusies starp kalnu mugurām. Uz atvadām no Slovākijas vēl nofotografēju vienu no plašajiem saulespuķu laukiem un tad jau vairs nav tālu līdz Komarno un Donavai, kuras pretējā krastā mūs sagaida Komaroma un Ungārija.

Ungārija

    Pārbraukuši Donavu esam Ungārijā un kaut kā patiešām ir sajūta, ka atrodamies citā valstī. Kaut vai informācijas norādes ceļu malās. Ungārija mums šoreiz ir kā tranzītvalsts, lai nokļūtu Slovēnijā, bet izskriet cauri un neko neapskatīt, tas jau nav iespējams. Esam notēmējuši uz Balatona ezera ziemeļu krastu. Laiciņš ir karsts, būs jānopeldas. Pa ceļam vēl piestājam kādā veikalā, lai iepirktu pārtiku un, protams, arī vietējo vīnu. Par peldvietu izvēlamies kādu pludmali Tihanijas pussalā. Turpmākā stunda gaiši zilajos Balatona ezera ūdeņos jaunajai paaudzei kļūst par vienu no jaukākajiem brīžiem visa ceļojuma laikā. Pēc tam atkal kāpjam mašīnā un dodamies tuvāk Slovēnijai. Nākšņot izlemjam netālu no robežas Ungārijas pusē pilsētiņā ar nosaukumu Lenti. Cenas Ungārijā  tomēr ir zemākas un arī kempings pavisam pieklājīgs - šķiet, ka pats sakoptākais, no tiem, kuros bijām.

Slovēnija

    Maza valsts, bet ko redzēt te ir desmit reizes vairāk kā dažā labā krietni lielākā. Ir gabaliņš Alpu, ir gabaliņš Adrijas jūras, ir vīnogulāju plantācijas, ir milzīgas stalaktītu alas, straujas upes. Ja nu vienīgi nav lielu ezeru, toties tie, kas ir, apbur ar savu skaistumu. Un ko no visa tā lai pāris dienās apskata. Mēs ar Dagmāru jau vienreiz šeit esam bijuši, Katrīna šeit ir pavadījusi savu prakses vasaru. Protams, jāapsakta kaut kas no tā, ko neesam redzējuši, tādēļ mūsu pirmā diena Slovēnijā, jeb sestā ceļojuma diena, ir veltīta vietiņām, kur neesam bijuši neviens. Vispirms otrā lielākā šīs valsts pilsēta Maribora, bet lai līdz tai nokļūtu, autobānis. Atkal jau jāsaka: uzreiz var manīt, ka esam citā valstī. Ceļš tāds, ka kilometri ripo nemanāmi. Iebraucam Mariboras centrā, bet tur tāds miers it kā visi uz fronti būtu aizgājuši. Nu jā, svētdiena. Bet tik un tā nav skaidrs, kur visi palikuši. Ja vietējie nav, tad kaut tūristu pūļi būtu bijuši, bet arī tie nav manāmi. Laikam jau visi kaut kur pie dabas. Mums tieši labāk, jo varam vienā mierā izstaigāties pa pilsētas centrālo daļu, visu apskatīt un jauki pasēdēt āra kafejnīcā pašā Dravas upes krastā. Tur no reklāmas, kas piekārta pie tilta, uzzinu, ka 2012.gadā Maribora būs Eiropas galvaspilsēta.

    Mūsu tālākais mērķis ir nokļūt vienā no Slovēnijas apburošākajām dabas pērlēm - Logāras ielejā. Tā atrodas netālu no Austrijas robežas Kamnik-Saviņjas Alpos. Šaurajos, līkumainajos ceļos vienbrīd vairs nesaprotu, kur īsti esmu, bet pēc brīža izdodas noskaidrot, ka virziens ir pareizais. Rosība svētdienas pēcpusdienā laukos patiešām ir lielāka nekā pilsētā. Vienam ciematiņam knapi cauri tiekam, jo tur notiek pamatīga rosība un svinēšana. Iebraucot Logāras ielejā, esam dziļi starp kalnu grēdām un saule jau slīd uz rieta pusi. Aizbraucam, cik tālu vien varam un tad dodamies ar kājām pa labi iemītu gājēju taku. Arī šeit cilvēki ir vairāk kā Mariboras ielās. Nav tālu jāiet un esam pie augstākā no ielejas 20 ūdenskritumiem - Rinkas ūdenskrituma, kas gāžas lejā no 105m augstuma. Jaunatnei šajā spēcīgajā dušā uznāk pamatīga dullošanās mānija. Šļakatas šķīst uz visām pusēm un tas ir jāizbauda! Man noteikumi nav īsti skaidri, bet starp Dagmāru un Katrīnu notiek sacensība ar mērķi pieskārties pie klints sienas zem ūdenskrituma. Saule vēl apspīd baltās kalnu virsotnesun izlemjam kādu gabalu pakāpties pa taku uz augšu. Nonākam virs ūdenskrituma un skati ir fantastiski. Bija vērts kāpt! Kad nokāpjam atpakaļ lejā, pēdējie saules stari vēl skar pašas kalnu spicītes. Jau puskrēslā iebraucam kempingā, kas atrodas apmēram 10km no ielejas. Kempings diezgan pilns, bet mums vietiņa vēl atrodas un citiem uz pirkstgaliem gluži nav jākāpj. Tur pat blakus čalo Savinjas upe. Tumsa šeit atnāk ātri, bet mums priekšā atkal būs jauna, notikumiem bagāta diena.

    Septītā ceļojuma diena ataust jauka un saulaina. Ar laiku mums patiešām ir noveicies! Šodienas plāns ir pabūt Katrīnas Slovēnijas prakses vietās, tātad Sočas ielejā. Varētu, protams, Slovēnijā vēl daudz ko citu arī skatīt, bet šoreiz ceļojuma mērķis ir tieši tā vieta, kas saistīta ar Katrīnas praksi, katrā maršrutā iekļautajā valstī kaut ko jauku arī apskatot.Protams, protams, protams ak vai kā gribētos katrā šajā jaukajā vietā pabūt ilgāk un izbaudīt to pamatīgāk, bet visu viena ceļojuma laikā nevar gribēt. Tad nu dodamies Jūlijas Alpu masīvam gar ziemeļu malu uz 1611m augsto Vršič kalnu pāreju. Pirms tās Kraņska Gorā mūs sasniedz pirmās lietus lāses. Nekas traks. Dodamies augšup pa neskaitāmajiem serpentīna līkumiem. Nē, nu nav jau gan tā, ka neskaitāmie. Kāds pirms mums ir čakli skaitījis un uz katra serpentīna loka ir plāksnīte ar numerāciju un augstumu virs jūras līmeņa. Rēķinot kopā abas pārejas puse, pavisam 52 serpentīna loki, jeb tādi pagriezieni, kur ceļš maina kalna nogāzei tuvāko malu, neskaitot visus citus līkumus. Netālu no pārejas piestājam un padraudzējamies ar vietējām aitām. apstājamies un izkāpjam arī kādā līkumā jau lejupbraucot. Esam trāpījuši īstajā vietā, jo, pavisam nedaudz pa taciņu paejoties, nokļūstam fantastiskā skatu punktā.

   Turpinājumā mūsu mērķis ir Sočas upes izteka. Slovēnijas ekskursijas laikā pirms pāris gadiem ar lielo autobusu turp neriskējām braukt, jo ceļš bija tāds paknaps, bet Katrīna tur ir bijusi un saka, ka ir vērts. Tad nu braucam, bet pa ceļam uznāk pamatīgs negaiss, nu tāds, ka jāstājas ceļa malā, jo neko nevar saprast. Tik krusas graudi pa logu kā pupas birst. Kad nokļūstam galā, arī lietus drīz aprimst un mēs varam doties mazā pārgājienā līdz šaurai plaisai klintīs, kur savu tecējumu sāk Soča. 

    Braucam atkal tālāk uz vietu, kur Soča klintīs ir izgruzusi ļoti interesantu kanjonu. Aprakstīt to ir grūti, tādēļ fotogrāfijas. Bet ne tikai tas. Meitenes ir gatavas peldkostīmos nodemonstrēt to, ko šeit citi ekstrēmisti dara hidrotērpos. Lēkšana upē no kanjona klints malas! Hidrotērps vēlams tādēļ, ka upes ūdens ir krietni auksts pat karstā vasarā. Grādi 12 varētu būt. Kamēr es skraidu apkārt fotografēdams, Katrīna un Dagmāra jau vienreiz ir paspējušas nolēkt. Kad es uzrodos un esmu gatavs šādu lēcienu iemūžināt fotogrāfijās, uz atkārtotu lidojienu ledainajā ūdenī ir pierunājama tikai Katrīna. 

    Uz atvadām no Slovēnijas piestājam un pa gabalu apskatāmies uz skaistāko šīs valsts ūdenskritumu - Bokas ūdenskritumu, bet pēc tam vēl pamielojamies kādā ceļmalas krodziņā, kur nogaršojam arī Katrīnas izslavēto nacionālo dzērienu koktu. Jāsaka, kā ir, viennozīmīgi garšīgāka gan par tradicionālo kokakolu, gan slovāku kofolu. Vismaz mūsu kompānijai starp minētajiem dzērieniem stabils Nr1. Tālāk atkal ceļš pāri kalnu pārejai un pretējā pusē jau Itālija.

Itālija

    Septītās dienas vakarā pa nelielu kalnu ceļu tālākajā Slovēnijas rietumu punktā šķērsojam robežu un esam nokļuvuši Itālijā. Pēc maniem plāniem vēl apmēram 100km jānobrauc, lai nākamo rītu sagaidītu jau Dolomītu Alpos. Kempings ir noskatīts, bet līdz tam vēl ir jātiek. Tā kā saule nepielūdzami tuvojas apvārsnim, gribas pasteigties un izvēlos īsāko ceļu. Pāris kilometrus aiz robežas Uccea ciematiņā nogriežam pa labi uz vēl mazākas nozīmes ceļu. Ir asfaltēts un pēc kartes nieka 26 kilometri vien jānobrauc, lai nokļūtu atkal uz lielāka. Turpmākie 26 kilometri mums izvēršas par apmēram stundu ceļā, jo ceļš ir patiešām šaurs, līkumains un absolūtuti cilvēku aizmirstā nostūrī. Brīdi pa brīdim ceļa malā ir mazas kabatiņas, kur samainīties. Par laimi ilgu laiku mums pretī neviens nebrauc, bet vienviet tomēr sanāk satikties ar kādu vietējo un tad nu ir jābrauc atpakaļ uz kabatu, jo man tā ir ne pārāk tālu aiz muguras. Ceļš pamazām sāk vest lejup un priekšā zīme, kas brīdina, ka gaidāms 12% kritums. Šajā ceļa posmā sākam pārvērtēt savas zināšanas ģeometrijā, kas tad ir 12%. Tā vien šķiet, ka itāļi, vismaz tie, kas to zīmi likuši, ir no pavisam citām grāmatām mācījušies. Stāvums tāds, ka patiesi priecājos par to, ka uz šī ceļa esmu viens. Lai nu kā, bet vienreiz šim ceļam pienāk gals un varu pārslēgties uz lielākiem ātrumiem. Mūsu priekšā aiz kalniem saule jau ir pazudusi un diezgan strauji satumst. Kempingā iebraucam jau pa tumsu, bet pie galvenās ēkas valda krietna dzīvība - itāļi bauda vasaru. Telts vietu mums arī ierāda un manāmi saguruši ātri taisāmies pie miera. Visapkārt esošo kalnu kontūras izgaismo liels, balts mēness un es jau zinu, ka rīt atkal būs viena neaizmirstama diena.

    Astotās dienas rīts. Pie nakšņošanas teltī jau ir pierasts, tādēļ pagulēts ir labi, bet, kad atveru telti, palieku gandrīz vai mēms. Priekšā man turpat netālu balti, balti, klinšaini kalni. Kādu brīdi tāpat vien sēžu un priecājos par bildi sev priekšā (pirmā fotogrāfija). Es jau esmu iemīlējies Dolomītu Alpos! Pamazām visi esam augšā. Tradicionālais rīta solis, brokastis un atkal dodamies ceļā. Esam notēmējuši uz kādu no kempingiem, kas atrodas starp diviem skaistiem kalniem Čivetu (Civetta) un Pelmo. Ceram tur iemitināties un pārējo dienas daļu veltīt pārgājienam kalnos. Braucam pa apbrīnojami skaistiem ceļiem, bet uz priekšu nemaz tik strauji netiekam, jo kalni tomēr ir kalni un visu laiku vieni vienīgi kāpumi, kritumi un līkumu līkumi. Pilsētiņā Forno di Zoldo ceru ieskriet informācijas centrā un ievākt visu iespējamo literatūru, bet kas nu tev deva - esam trāpījuši uz siestu un dzīvība solās atgriezties tikai uz četriem pēcpusdienā. Kad piebraucam pie nolūkotā kempinga, aina ir līdzīga, bet ne tik traģiska priekš mums. Iebrauktuvei barjera priekšā un uzraksts vēsta, ka no 12 līdz 14 šeit ir klusais laiks. Mums vienā mierā vēl pus stundiņu jāpagaida. Tikmēr recepcijā tieku arī pie šādas tādas informācijas un blakus esošajā mazbodītē iepērku dažas kartes. Kad nu pienāk divi pēcpusdienā, tiekam arī pie savas vietas kempingā, bet jāteic, ka tādu vietu šeit ir pavisam nedaudz. Varam pat teikt, ka mums ir noveicies. Ancis šoreiz izvēlas nevis iet kalnu takas, bet palaiskoties pa kempingu, bet mēs pārējie šņorējam zābakus un dodamies ceļā Čivetas virzienā. Skaidrs, ka līdz virsotnei neuzkāpsim, bet izstaigāties tomēr dabūsim.

    Par pašu pārgājienu neko daudz nerakstīšu. Varbūt vien to, ka šis ir viens no maniem līdz šim skaistākajiem pārgājieniem - brīnišķīga daba, fantastiska diena un paši jaukākie ceļabiedri. Tīri par skaitļiem runājot, kempings atradās apmēram 1500m virs jūras līmeņa, uzkāpām apmēram līdz 2200m, bet pati Čiveta ir 3200m augsta, savukārt mākoņu plīvurā tītais kaimiņš Monte Pelmo 3168m. Tālāk lai runā fotogrāfijas!

     Devītā diena. Turpinām apgūt Itālijas Dolomītu Alpus. Braucam, skatām, priecājamies. Diena fantastiska un viss, ko acis redz, tāpat. Apmetam līkumu ap Pelmo kalnu, papriecājamies par Čivetas klinšu sienu un tad pāri iespaidīgai kalnu pārejai braucam Kortīnas virzienā. 

     Šķersojuši kalnu pāreju, apmēram 7km pirms Kortīnas piestājam Cinque Torri pakājē. Salīdzinājumā ar blakusesošajām virsotnēm šie nav nekādi augstie kalni, bet smuki gan. Mūsu plāns ir arī šeit iziet vienu līkumu ar kājām. Jo tuvāk klinšu sienām esam, jo varenākas tās šķiet. Kādu brītiņu pavērojam alpīnistus. Arī Katrīnai kaut ko tādu gribētos pamēģināt. Viņa vismaz tā saka. Alpīnisma siena Baiļos salīdzinājumā ar šo tāds nieks vien šķiet. Savukārt man acis un prāts aizķeras pie dažām citām netālo kalnu virsotņu adatām. Te nu gan varētu staigāt un staigāt. 
     Pavadījuši pāris stundas kalnu takās, braucam uz Kortīnu d'Ampeco. Šeit mums nekādu īpašu plānu nav. Iepērkam pārtiku un dodamies jau Austrijas virzienā. 

Austrija

     Nākamais kempings ir noskatīts netālu no Krimlas ūdenskrituma. Jābrauc vēl tālu. Austrijas gludajos ceļos diena pamazām satumst. Felbertauernas tunelī jau iebraucam pa puskrēslu, bet kempingā nokļūstam melnā naktī. Slienam telti, nedaudz pavakariņojam un dodamies pie miera. Mums apkārt atkal vīd Alpu kontūras. Tikai nākamajā rītā varam pa īstam novērtēt, cik skaistā vietā kārtējo reizi esam nakšņojuši. Rīta cēliens, kā jau ierasts, paiet nesteidzīgi un pēc desmitiem dodamies uz Krimlas ūdenskritumu. Vairs neatceros konkrēto cilvēku, bet paldies viņam par ieteikumu šo vietu skatīt ap pusdienas laiku. Tā arī ir, jo tieši starp vienpadsmitiem un vieniem saule tiek ūdenskritumam klāt un skaisti izgaismo to. Ūdens spēks, šļakatas, pilieni, varavīksnes un milzīgā cilvēku straume, kas ūdenskrituma augšējos posmos nedaudz sarūk, ir tas, kas visvairāk palicis atmiņā.

     Pēcpusdienā esam Zalcburgā. Kultūras cienītājiem šī noteikti ir vieta, kur pavadīt vairākas dienas. Arī mēs neiebilstu, tomēr šoreiz sanāk tikai tāds ieskrējiens ar pastaigu pa vecpilsētas ielām un bez pils apmeklējuma. Visapkārt valda pārsteidzošs miers. Ne miņas no populāro tūrisma pilsētu ierastās kņadas. Zalcburga ar saviem pieminekļiem, laukumiem, ieliņām, ritmu, tāda kādu to ieraudzījām mēs, ir redzama šeit pat esošajās fotogrāfijās. Bija kaut kas tāds, kas tomēr lika vilties. Kaut kas neatbilda īstai mūzikas pilsētas un vecpilsētas gaisotnei, kuru cerējām ieraudzīt un izjust... Divas lietas, šķiet, varēšu nosaukt - daudz asfalta, maz bruģa un mūzikas uz ielām praktiski nebija, bet tik ļoti prasījās pēc mūzikas skaņām, pēc ielu muzikantiem. Tie divi vīri ar ģitārām, kas redzami vienā no fotogrāfijām, praktiski arī bija vienīgie, kurus izdevās ieraudzīt...
     Mūsu ekskursija pamazām tuvojas noslēgumam. Atvadoties no Zalcburgas un dodoties Čehijas virzienā, neatvairāmi pārņem tā nedaudz savādā sajūta, ka nupat jau ir pienācis tāds kā beigu sākuma brīdis.

Čehija

     Čehijā iebraucam praktiski pa tumsu (atkal jau kārtējais vēlais vakars) un pamanāmies nedaudz nomaldīties. Vēlamo kempingu tomēr atrodam un tādēļ ceļojuma vienpadsmitās dienas rītu varam bagātināt ar patīkamu peldi ezerā. Dienas pirmā puse paiet, braucot uz Prāgu. Arī Prāgai mūsu plānos ir atvēlētas tikai dažas stundas. Visu neapskatīt, tādēļ izvēlos braukt uz Vltavas kreiso krastu un izstaigāt Hradčanus. Mašīnu novietojam netālu no karalienes Annas vasaras pils Belvedera. Cauri Karaļa dārzam aizejam līdz Prāgas pilij. Krišam ir prieciņš atdarināt kā statujas stāvošos sardzes vīrus un, kad viens no viņiem nemanāmi piemiedz ar aci, sajūsma ir neviltota. Līdz Kārļa tiltam ir jāaiziet, bet pa ceļam iegriežamies vienā no pilsētas interesantākajiem parkiem - Valdšteina pils parkā,  kas kā miera oāze ir meistarīgi paslēpies no daudzo tūristu acīm. Uz Kārļa tilta valda burzma un rosība. Parādu vietiņu un apskaidroju rituālu, kas jāizdara, lai piepildītu vēlēšanos. Pēc brīvprātības principiem tas tiek arī realizēts, bet pēc tam seko mana dzimšanas dienas dāvana - speciāli man veltīts Dagmāras un Kriša koncerts uz Kārļa tilta! Tad dodamies uz kādu no netālajām kafejnīcām un nobaudam svētku kūku. Diena ir galā, vakars klāt, dodamies uz mašīnu un braucam uz nolūkoto kempingu, kas atrodas Čehijas paradīzē, vietā, kuru esam ieplānojuši kā pēdējo nopietno apskates vietu pirms atgriešanās mājās.

     Par Čehijas Paradīzi ir dzirdēts daudz, bet nav sanācis līdz šim tur būt. Izstaigāt visas šeit atrodamās takas un klinšu labirintus ir vairāku dienu jautājums, tāpēc izvēle krīt uz Hruba skala klintīm, kas pēc fotogrāfijām šķiet pašas iespaidīgākās. Pa ceļam nobraucam gar Kostas pili, izbraucam caur interesantiem smilšakmens klinšu vārtiem un tad klāt arī pārgājiens, kas gan nav pārāk garš, toties ļoti kolorīts - klinšu sienas un stabi, taku līkloči, kāpnes, skatu laukumi. Interesanti!

     Čehijas Paradīze ir iepazīta un nu vairs palicis tikai mājupceļš. Brauciens cauri Polijai ir diezgan vienmuļš un nogurdinošs, tomēr zinu, ka arī šī valsts glabā sevī ļoti daudz interesanta. Nakšņojam kempingā pie Tomašovas-Mazoveckas. Vietiņa, kur citu ekskursiju laikā jau ir dažreiz pabūts. Pēc gandrīz divu nedēļu gulēšanas teltī un mašīnā beidzot tiekam pie gultām! Ak, šito prieku! Pēdējā, trīspadsmitā, ceļojuma diena paiet mašīnā Polijas, Lietuvas un Latvijas ceļos. Mājās esam jau naktī. Nogurums uzkrājies pamatīgs, tomēr ir bezgala labi. 
     
     Nu jau ir pagājis gads un viena diena kopš atgriešanās mājās no šī ģimenes ceļojuma. Visu laiku bija visādi sīkumi un ne tikai sīkumi, kas traucēja uzrakstīt šo aprakstu, bet beidzot darbiņš ir padarīts un ceru, ka tiem, kas ir tikuši līdz šīm pēdējām rindiņām, tas patika un deva arī savu bišķīti noderīgas informācijas. Paldies par uzmanību un gaidiet arī citus aprakstus!