Pusnakts saules zeme - Lapzeme (2007)

Ceturtais stāsts
Alta – Lofotu salas

Piektās dienas rīts kempingā pie Altas upes atnāk pelēcīgs, bet nelīst. Mana māmiņa, kā ierasts, parūpējas par brokastīm. Vēl arvien galdā tiek celti Latvijas labumi, gardo Mazsalacas rupjmaizi ieskaitot. Esam ekonomiski tūristi. Teltīs gluži neguļam. Mūsu variants ir kempingu mājiņas un savs ēdamais, jo Norvēģijā patiešām viss ir krietni dārgāks.
Ceļā dodamies deviņos. Agrāk nav vērts, jo mūsu pirmā piestāšanas vieta atrodas pavisam netālu, pašā Altā, un vaļā tiek vērta ap šo pašu laiku. Tas ir Altas muzejs ar slavenajiem akmens laikmeta klinšu zīmējumiem. Vēsturniekiem noteikti ļoti vērtīga vieta, pārējiem interesentiem, kā minimums, interesanta. Pārsteidzoši, ka senākie zīmējumi ir vairāk kā 6000 gadus veci un savas dzīves gaitas sāmu senči šeit ir iemūžinājuši apmēram 4,5 tūkstošu gadu laika posmā! Dažus mākslas darbus nevarēju neielikt foto galerijā. Kopējais taku garums ir apmēram 3 km un, mierīgi staigājot, prasa pusotru stundu. Otra pārsteidzoša lieta, kuru es atklāju, gatavojot ekskursiju, bija šo attēlu novietojums. Sākotnēji biju iedomājies, ka zīmējumi atrodas uz alu un klinšu sienām, bet dabā izrādījās mazliet savādāk.
Dienu biju saplānojis diezgan piepildītu un, braucot pirmo reizi (tāds bija šīs ekskursijas raksturs, līdzi braucēji to zināja un, kā šķiet, ar to rēķinājās), laikus ir pagrūti precīzi noteikt, tādēļ pamaz sanāca pašam muzejam. No otras puses gan jāteic, ka šeit drīz pēc mums piestāja vēl kāda latviešu grupa (ak šie latvieši, nepārspējamie ceļotāji!!!), kas pamanījās visu apskatīt burtiski stundas laikā un aizbrauca labu laiciņu pirms mums. Viena stundiņa šādai vietai gan man šķiet krietni par maz... bet katrs jau dara, kā grib.
Tālāk mūsu ceļš ved uz 100km attālo Jokelfjordu. Lielākie un zināmākie Norvēģijas ledāji atrodas vairāk uz dienvidiem, kur mūsu maršruts vairs nesniedzās, bet kādu ledāju ieraudzīt tomēr gribējās, tādēļ izvēle krita uz šo fjordu, jo tā galā savu mēli snaiksta viens no vistālāk ziemeļos esošajiem – Oksfjordjokelen ledājs. Par šo informāciju liels paldies kāda cita Norvēģijas apraksta autorei, kas kopā ar savu pārinieku šeit bija pavadījusi veselu dienu. Es sākotnēji esmu plānojis četras stundas ar domu – cik paspēsim, tik paspēsim. Jāatzīst, lai tiktu līdz ledāja mēlei, ar četrām stundām tomēr ir par maz. Vēlāk, skatoties, cik laika varu atļauties, tas sarūk līdz 2 stundām un pasākums pārvēršas par pastaigu gar fjordu ar raudzīšanos uz ledāju pa gabalu. Arī šī pastaiga ir ļoti jauka un vainagojas ar vairākām lietām, kam palikt prātā un fotogrāfijās. Pirmais ir nepārspējamais ziemeļbriežu „mīnu” lauks! Tas, ko viņi atstāj aiz sevis ir kaut kas līdzīgs mūsu zirgāboliem. Vienam otram izdevās veiksmīgi uzrauties... Šīs ziemeļbriežu piemiņas veltes tomēr nevis sabojā kopējo pastaigas iespaidu, bet piešķir tai papildus emocijas. Pēc pārdesmit minūšu iešanas pa taciņu, tālumā ieraugām arī ledāja mēli. Paejamies vēl kādu gabalu tuvāk, bet ir skaidrs, ka 2 atvēlētajās stundās neko vairāk arī nevar, tādēļ lieki nestresojam un vienkārši baudām dzīvi fjorda malā ar brīnišķīgu skatu uz ledāju. Par papildus jautrību parūpējas Ingūna, kas savā nepārspējamajā baudīšanas azartā, no akmens fotografējot zemūdens valstību, pamanās pazaudēt realitātes sajūtu (lasi, līdzsvaru) un pēc brīža jau stāv līdz pusstilbiem saltajā ūdenī. Mēs, blakus esošie, neskatoties uz saltās sajūtas pavadošajiem Ingūnas izsaucieniem, lūdzam viņu tomēr mazliet vēl uzkavēties fjordā, lai veiktu ašu foto sesiju. Pēcāk autobusā siltas zeķes, protams, atrodas.
Runājot par šo fjordu un ledāju, jāpiemin, ka tos, kas nevēlas ceļu mērot ar kājām, kāds vietējais pa 350 vai 400 kronām līdz fjorda galam ir gatavs aizvizināt ar savu motorlaivu.
Tālāk mūs sagaida salīdzinoši garš pārbrauciens, jo naktsmītnes ir sarunātas netālu no Narvīkas, kas atrodas jau pavisam tuvu mūsu ekskursijas otram lielajam mērķim – Lofotu salām. No sākuma pa vienīgo iespējamo maģistrāli – E6 ceļu, dodamies Lingenfjorda virzienā. Kalni apkārt pamazām vien kļūst arvien augstāki, bet cik augsti, to nav iespējams īsti izvērtēt, jo virsotnes slēpjas mākoņos. Dažviet pa gabalu varam vērot arī vienu otru ūdenskritumu.
Pēcpusdienā laiks pamazām sāk skaidroties un brīdī, kad tālumā ieraugām Lingenfjordu, paveras arī zils debessjums, jūra iemirdzas daudzos zeltainos vizuļos, bet pretējā pusē fjordam visā savā krāšņumā saules staros, sniega cepurēm rotājušies un ar mākoņu šallēm apjozušies, krāšņojas Norvēģijas ziemeļdaļas augstākie kalni – Lingenalpi. Augstākā virsotne Jiekkevarre ir 1833m augsta. Turpmākās pāris stundas braucam gar šo fjordu un burtiski kūstam sajūsmā no tā, kas redzams ārā pa logiem. Iebraucot Lingenfjorda atzarā Kofjordā, apkārtesošo kalnu sienas dažbrīd pievirzās pavisam tuvu un daudzviet acis priecē ūdenskritumi. Netālu no viena tāda arī apstājamies mazliet izlocīt kājas, lai drīz vien dotos tālāk, jo ir iecere vēl pirms naktsmītnēm paspēt aplūkot arī varenāko no mūsu maršrutā sastopamajiem ūdenskritumiem, Malselvas ūdenskritumu. Jau krietnā pievakarē esam nokļuvuši arī līdz tam un varu teikt, ka šoreiz ar plānošanu esmu trāpījis desmitniekā! Droši varu teikt, ka visskaistākais šis spēcīgais ūdens dārdinātājs ir tieši vakara saules staros. Pie tam naudiņu tik vēlu arī vairs neviens no mums necenšas iekasēt (no sākuma pat nebiju pamanījis, ka būtu kas jāmaksā, bet viens otrs no grupas teica, ka vienviet zīme ar norādi par 30 kronu samaksu esot stāvējusi). Gar malu ūdenskritumam ir izbūvētas arī iespaidīgas lašu kāpnes.
Lai arī ir vēls, tomēr kaut uz īsu brīdi piestājam pie vēl viena visnotaļ iespaidīga ūdenskrituma, kas atrodas burtiski 5km nostāk uz Malselvas pietekas Barduelvas pilsētiņas Andselvas virzienā.
Beidzot jau ap pusvienpadsmitiem vakarā tiekam līdz savam kempingam Fossbakkenā. Pēcāk izvērtējot visas naktsmītnes, jāatzīst, ka šīs bija pašas švakākās. Sanitārais mezgls tāds, ka Latvijā līdzīgu iestādi mūsu sanepid darbinieki viens divi ciet aizsistu un vēl kādu sodu atrastu, ko piemērot. Nu bet nekas, mums jau vajag tikai, kur galvu nolikt. Vienam otram arī to nevajag! Lita, Vita, Emīls & Co bez nakts tumsas polārās dienas apstākļos laikam galīgi nojukuši un īsina laiku, sitot kārtis. Likme patiesi augsta – zaudētājam jādzer pretcaurejas zāles, kas lepni un vilinoši stāv galda vidū! Jūsmīgi izsaucieni no jautrās kompānijas puses skan vēl līdz kādiem pusčetriem no rīta.
Nākošā diena atnāk ar jauku laiku. Mērķis ir pēc iespējas drīzāk nokļūt Lofotu salās, bet esam gluži blakus vēl kādai simpātiskai vietai, ko, ekskursiju gatavojot, atklāju. Tā ir Spansdāles ieleja ar vairākiem ūdenskritumiem, no kuriem paša krāšņākā gods jāpiešķir 200 metrus augstajam Henrikafossen. Iebraucam klinšainajā ielejā un piestājam iepretī šim ūdenskritumam, lai uz minūtēm desmit papriecētu acis un tad kāpjam atkal autobusā un dodamies Narvīkas virzienā.
Pa ceļam uz Lofotu salām vispirms gan ir Hinnoijas sala un Vesterolu salu arhipelāgs, bet pa E10 ceļu izskrienot tam cauri, ap pusdienas laiku tiekam līdz Melbu ostai. Pirms Melbu, lai nokļūtu Haseloija salā, ceļš ved pār ļoti skaistu tiltu. Jā, tilti un tuneļi ir divas mūsdienu Norvēģijai ļoti zīmīgas lietas! Melbu mums paveicas, jo piebraucam pavisam īsu brīdi pirms prāmja atiešanas, paspējam uz to un turpmākajā pusstundā, braucot pār Hadselfjordu, vērojam jau pavisam tuvās zilganās Lofotu salu spico kalnu kontūras.
Par to, ko redzējām un piedzīvojām Lofotu salās, pastāstīšu nākošajā aprakstā, bet pēc tam arī par pārgājienu Rago nacionālajā parkā, Saltstraumeni un mājupceļu.

2008.gada 3.decembrī

Ja vēlies apskatīt visu fotogaleriju, klikšķini šeit!