Pusnakts saules zeme - Lapzeme (2007)

Piektais stāsts
Lofotu salas

Mans Ziemeļzemes ceļojuma apraksts laika skalā nupat ir izstiepies ļoti, ļoti garš. Nu jau gandrīz četru gadu garumā... Varētu visam atmest ar roku un likties mierā, ka nu nav uzrakstīts, tad nav, bet ir kaut kas tāds, kas man visu laiku neliek mieru, kāds iekšējais tirdītājs, kas saka, ka vajag tomēr visu uzrakstīt līdz galam vēl pirms nākamās ekskursijas uz Norvēģiju, kas ir plānota kā turpinājums šai.

Jāatzīst, ka laika intervāls par atsevišķām lietām man pašam liek ļoti piedomāt, kurā brīdī kas ir noticis, bet šajā jautājumā ņemu talkā safotografēto materiālu un arī biezo Skandināvijas atlantu.

Lofotu salās nokļūstam ar prāmi no Melbu. Pusstundas brauciens pār fjordu un priekšā esošās kalnu spices ar katru mirkli aug augumā. Diena ir silta un saulaina, ūdens fjordā zils, zils, bet mūsu sejas uz klāja glāsta atspirdzinošs vējelis. Uzmanību piesaista pēc paskata amizanti nelieli putni ar spilgti sarkaniem knābjiem, bet citādi atgādinoši mazus pingvīniņus. Tikai pēc ekskursijas noskaidroju, ka latviešu valodā viņus sauc par Ziemeļatlantijas alkiem (puffins – eng.).

Fiskebolas ostā iebraucam pusvienos pēcpusdienā un pa taisno dodamies sava kempinga virzienā. Kempings atrodas 8 kilometrus no Lofotu salu galvaspilsētas Svolvēras Vestfjorda krastā ar brīnišķīgu skatu uz apkārtējām kalnu spicēm. Tūlīt pēc iemitināšanās kempinga mājiņās konsultējos ar recepcijā strādājošo jaunekli par labākajām kalnu takām tuvējā apkārtnē un visi, kas vēlamies, dodamies nelielā pārgājienā. Ainavas ir vārdos neaprakstāmas! Atliek vien priecāties un šo to iemūžināt arī fotoaparātos. Kāpiens sanāk bezgala interesants. Zem kājām ir gan granīts, gan pirms miljoniem gadu sacietējusi lava – divi galvenie materiāli, kas veidojuši Lofotu salas. Termometra stabiņš ir krietni virs +20 grādiem, daba visapkārt zied un zaļo kā apskurbusi, tur pat arī sniegs, kalnu ezeriņi  un čalojoši strautiņi. Tas viss liek prātam apjukumā reibt, dziļi ievilkt elpu un justies laimīgam.

Nākošajā dienā vispirms kājām dodamies uz netālo Kabelvogu, lai apskatītu jūras muzeju un Lofotu akvāriju. Šeit var vaigu vaigā satikties ar visiem radījumiem un neradījumiem, kas sastopami netālajās jūras dzīlēs. Viens otrs izcili draņķīgs pēc skata!

Tālāk dienaskārtībā brauciens pa E10 ceļu līdz pat tālākajam salu dienvidu punktam O ciematam. Pa ceļam piestājam Vikingu muzejā. Kārtīgs muzejs, kur daudz ko (ne visu) drīkst paņemt rokās, aptaustīt, izpētīt, fotografēt... Fotografēt, izrādās, visu nemaz nedrīkst, bet mēs jau tādi, kas norvēģu valodu nesaprot un līdz tam brīdim, kad saprotam, ka bildēšanās bruņukreklos, ar ķiverēm galvās, āvām rokās utt. ir tomēr maksas pasākums, sev nepieciešamos mirkļus jau esam paspējuši iemūžināt. No fotoaparātiem ārā dzēst neviens neko neliek, tik vien kā vietējais fotogrāfs tāds burkšķīgs staigā. Nu nekas. Tie, kam garākas, ātrākas kājas, aizstaigājam arī līdz ezeriņā pietauvotam vikingu kuģim un tad dodamies tālāk uz O ciematu. Jo tālāk uz salu dienvidu galu, jo kalni apkārt kļūst stāvāki, mežonīgāki un iespaidīgāki. Augstākās virsotnes no jūras sniedzas ārā gandrīz kilometra augstumā. Ir dažas minūtes pēc sešiem vakarā, kad nokļūstam E10 ceļa galapunktā – O ciematā, kurā valda tāds vakarīgs miers. Pāris pieejamie muzeji diemžēl jau ciet, bet nekas, pats ciematiņš vien jau ir apskates vērts. Sastopam dažus mencu makšķerniekus, kas atgriezušies no jūras ar nesliktu lomu un tieši šobrīd ar pamatīgiem nažiem rokās apstrādā savu guvumu. Pavisam drīz top skaidrs, ka šie vīri ir mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši, kas šādā veidā tīri labi piepelnās. Mūsu meitenes ievada sarunas par mencu iegādi vakara zupai un tici vai nē, bet Ilzes buča izrādās pietiekami spēcīga valūta, lai arī mēs tiktu pie kārotā loma! Paldies tev, Ilze, grupas vārdā!

O ciematā mani ķer kāda atklāsme – esmu palicis bez foto somas!... Tik vien ir, kā fotoaparāts, kas karājas kaklā, bet pārējais viss nav ne pie manis, ne autobusā... Kolektīvs liek prātus kopā un cenšas atcerēties, kur es pēdējo reizi ar visu savu foto somu esmu redzēts. Pamazām noskaidrojas, ka vienīgā iespējamā vieta ir Vikingu muzejs. Paldies dievam, atpakaļceļā šai vietai vēlreiz ir garām jābrauc, bet problēmas rada pavēlā vakara stunda. Pats par sevi saprotams, ka muzeja tālrunis vairs neatbild, jo tur neviens vairs nav. Piestājam pie kādām tuvējām mājām, bet māju saimnieki uz mani tik vien kā noraugās no otrā stāva loga caur aizkaru spraugu. Vēli svešinieki pie viņiem laikam nav pārāk ierasta parādība... Pamanām, ka vēl vaļā ir blakus esošā bodīte. Dodos uz turieni. Pēc neilgas skaidrošanas saimnieks saprot, kas par lietu. Muzeja īpašnieki viņam zināmi, viens zvans un viss ir sarunāts. Pēc minūtēm piecpadsmit kāds atbraukšot, jo foto soma esot atradusies un gaidot aizmāršīgo īpašnieku muzejā. Atbraukušie cilvēki nemaz arī neizskatās īgni, no vakarēšanas iztraucēti, bet ir laipni un smaidīgi. No tā visa man sametas neērti pat dubultā. Izlīdzos ar milzīgu paldies, jo tobrīd pie rokas nekā cita nav, bet ir pilnīgi tāda sajūta, ka šiem cilvēkiem neko vairāk kā paldies arī negribas un nevajag. Tas nenozīmē, ka es vēl arvien nejūtos parādā. Ja nu sanāks vēl kādu reizi uz to pusi braukt, noteikti atcerēšos!

Epopeja ar manu foto somu ir iecirtusi nelielu robu mūsu ekskursijas laika grafikā un pusnakti sagaidām vēl ceļā uz kempingu. Pusnakts sauli vairs redzēt nevar, bet tā ir kaut kur ziemeļu pusē aiz kalniem vēl virs apvāršņa.

Trešo dienu Lofotu salās veltām izbraucienam ar zvejnieku (drīzāk jau tūristu) kuģīti uz ļoti šauro Troļļu fjordu. Laika apstākļi vienkārši ideāli un brauciens brīnišķīgs! Pār fjorda sienu kaut kur no milzīga augstuma krīt neliels ūdenskritums, bet visapkārt tik izcili dabasskati, ka acis pie tiem vēl arvien nespēj pierast un uztver visu kā kaut ko unikālu. Atpakaļceļā kuģīša kapteinis ar eholoti sameklē arī kādu zivju baru un notiek solītā makšķerēšana, kas dzīvē izrādās diezgan primitīvs pasākums un nemaz arī ne tik interesants, kā varētu padomāt, tomēr ar pozitīvu rezultātu. Nojauzdamas mūsu mērķus, klāt ir arī kaijas, kas pavada kuģīti labu laiku un ēd lidojumā burtiski no rokas. Tā nu gan izvēršas par pamatīgu atrakciju! Izbarots tiek viss, ko vien kaijas ņem pretī, bet ēd viņas ne gluži visu. Interesanti, ka visādi saldumi, kā, piemēram, pastiepta roka ar konfekti pirkstos viņas neinteresē.

Ap vieniem atgriežamies Svolvērā. Tad vēl apmēram stundiņa brīvā laika. Diena jau atkal ir iekarsusi, tā, ka jāstaigā šortos un īsajos krekliņos, bet mēs taču vēl arvien esam apmēram 200 kilometrus aiz polārā loka! Kaut kas apbrīnojams!

Varu būt pateicīgs ļoti pretimnākošajam kempinga saimniekam, kas palīdzēja sarunāt kuģīti braucienam uz Troļļu fjordu un ieteica rezervēt vietu uz prāmja. Tas izrādās pareizs solis, jo pateicoties rezervētajai vietai turpmākais ceļš pāri Vestfjordam uz Skutviku var notikt bez liekas kavēšanās, kamēr braukt gribētāju ir daudz un ir skaidrs, ka ne gluži visiem uz prāmja vieta pietiks.

Mūs gaida divu stundu garš kuģojiens ar nelielu piestāšanu Skrovas salā un tad jau atkal atgriezīsimies uz sauszemes, lai turpinātu baudīt ziemeļzemes skarbo skaistumu.

2011.gada 19.martā

Ja vēlies redzēt visu fotogaleriju, klikšķini šeit!