Kur Gauja sākas?

Ir tādas brīvdienas, kad pamostos un kaut kas manī iekšā dīdās. Sauc ārā, saka, ka ir kaut kur jāaizbrauc, kaut kur jāaiziet, kaut kas jāapskata, jāizpēta. Dari, ko gribi, bet velniņš pa iekšu dīdās. Kādas oktobra dienas rīts nebija izņēmums. Sirds prasīja vēl noķert kaut ko no zelta rudens, kamēr lapas nav apkritušas. Prāts darīja savu darāmo. Kur tad var būt skaistākās ainavas? Tur, kur pakalni. Kur pakalni? Vidzemes augstienē! Viss skaidrs - jābrauc! Ņēmu karti priekšā un pa žiglo pētīju - neko vairāk jau nevajag, kā Cēsu rajonu ( štrunts par visu jauno iedalījumu - daudziem rajonu iedalījums tā vai tā ilgi vēl būs asinīs). Uz ātro sastādīju kaujas plānu, uzprasīju Krišam, vai pievienosies (protams, ka jā!) sametu šādus tādus niekus somā - fotoaparātu tajā skaitā, kāpām mašīnā un prom.
Pirmā pietura Liepā (tajā, ko daudzi arī par Lodi sauc). Nekas vairāk, kā veikals, kur iepirkt pāris niekus, lai badā nemirtu. Lielā un Mazā Ellīte citreiz jau izpētītas un šoreiz nav dienaskārtībā. Gan jau atkal kādu citu reizi. Braucam Cēsu virzienā. Nedaudz piestājam pie Āraišu dzirnavām. Ļoti ainaviska vieta! Ir skatienam uz kurieni skriet!

Tālāk dodamies Amatas virzienā. Man ļoti kārojas pabraukties pa līkumainiem Vidzemes augstienes ceļiem. Pārbraucot pāri Amatas upei Ģikšu virzienā sākas tipiskas Vidzemes augstienes ainavas. Viena vietiņa ir tāda, ka lieku mašīnu pa bremzēm un kāpjam abi ar Krišu kalnā skaistus skatus lūkoties.

Aiz Ģikšiem ceļš turpina mest līkumu līkumus. Garlaicīgi nav.

Braucam meklēt Doļu pilskalnu, jo vienā no Cēsu rajona kartēm tas ir iezīmēts kā apskates vērts objekts. Pilskalna vietas atrašana nemaz arī neizrādās tik viegla, kā varētu iedomāties. Iebraucam kādā lauku sētā, kas varētu būt salīdzinoši tuvu meklētajāi vietai. Saimnieks ir nedaudz pārsteigts par negaidītajiem viesiem, bet, kad sasveicināmies un atklājam, ko meklējam, sāk stāstīt. Interesanti, ka, dzīvojot šeit daudzus gadus, skaidru atbildi mums tā arī nespēj sniegt. Esot tas pilskalns kaut kur netālu Amatas pretējā pusē. To esot gan skolas bērni ar skolotāju kaut kad pirms dažiem gadiem braukuši meklēt, gan latvisko tradīciju piekopēji, jo tiekot teikts, ka pilskalns atrodas enerģētiski spēcīgā vietā. Pašam gan neesot sanācis līdz turienei aiziet... Kas to lai zin, kurš tad īsti ir tas īstais kalns, jo te viss apkārt pilns ar pakalniem.
Aptuveno virzienu noskaidrojuši, braucam dažus kilometrus atpakaļ pa jaunizveidotu stigu iekšā līdz pirmajam pagriezienam. Tad liekam mašīnu mierā un tālāk gar izcirtuma malu ar kājām. Nav tālu jāiet un Amatas krasts jau klāt. Mežā pamanu arī interesantus akmeņus. Interesantus ar to, ka ir skaidri redzams, ka kāds te jau ir kaut ko skatījis, pētījis. Izteiktu pilskana kontūru gan nemana, bet, kā jau māju saimnieks teica, pakalnu te daudz.

Tā arī netikdams īsti drošs par to, ka esmu atradis vēlamo, aicinu Krišu doties atpakaļ uz mašīnu un braucam tālāk. Lai arī sākotnējā doma bija par Nītaures virzienu un Elles gravu, kas meklējama Līgatnes upes augštecē, paskatījies pulkstenī, secinu, ka laiks ir aizskrējis jau ļoti tālu un nespēšu savus plānus pienācīgi realizēt, tādēļ izšķiros braukt uz pretējo pusi un paskatīties, kur tad īsti sākas Gauja. Tātad cauri Skujenei uz Elkas kalnu. Pa ceļam pievakare mūs palutina ar pāris skaistiem brīžiem, jo saulīte izspīd caur mākoņu apakšu un kādu piekalni izgaismo visā krāšņumā.

Nevaram neizkāpt, neuzkāpt, nepapriecāties! Tālākais ceļš ved gar Skujeni. Piestāju pie Skujenes baznīcas. Turpat blakus arī pilskalns un..

...sirdsmājiņa. Nedaudz visu apskatījuši, braucam tālāk meklēt, kur tad ir Elkas kalns. Nav nekur noslēpies. Stāv braši izpleties. Patiešām izpleties! Norāde uz virsotni ir, bet pateikt, kura ir augstākā vieta, gan nemaz tik viegli nevar, jo kalns ir ļoti plašs, bez izteiktas augstākās vietas. Līdzās stāvlaukumam norāde arī uz vietu, kur Gauja sākas. Būs jāiet skatīties!

Domājat, ka Gaujas sākums ir tur, kur rāda šī norāde? Var jau būt... Pirmais, kas mums liecināja par Gaujas sākumu, bija šis Latvijas skaistākās upes iztekas sargs.

Nu jā, bet kur tad īsti ir Gaujas sākums? Varbūt šeit?

Vai šeit?...

Vai arī šajā mākslīgi uzpludinātajā dīķī? Vispār jau skaists! :)

Par to, kur Gauja sākas, īstā skaidrībā tā arī netikām... Kaut kāda neskaidrību diena... Iebridām jau arī lielākos brikšņos, mežapīles izbiedējām, visādus slarbenājus apskatījām, bet saprast tā arī neko daudz nesapratām. tik daudz ir skaidrs, ka kaut kur pie Elkas kalna mūsu Gauja savu tecējumu sāk, bet to jau arī citi ir teikuši, ka šī izteka ir ļoti grūti nosakāma. Nevarētu teikt, ka ar viennozīmīgu gandarījuma sajūtu, bet devāmies atpakaļ uz mašīnu.

Šī nav žigulīša reklāma. Tīri tā - iepatikās skats. Nonākot atpakaļ pie mašīnas, vakars patiešām jau bija klāt. Skaists rudens vakars un viņam par godu arī dažas turpmākās fotogrāfijas.

Tas nekas, ka par Gaujas izteku pilnīgā skaidrībā tā arī netiku. Brīnišķīgais vakars dāvāja prieku un piepildījuma sajūtu. Pirms Taurenes sagaidījām to brīdi, kad  saule pazūd aiz horizonta. Noķēru savā fotoaparātā vēl pāris skaistus dabasskatus un tad jau vairs tikai brauciens mājup.