Slovākijas Tatri 2006

Mans pirmais ceļojums uz Slovākiju

Kā es tā sadomāju?
Īsti vairs nepateikšu, kā radās doma braukt tieši uz Slovākijas Tatriem. Visticamāk tas ir garš stāsts, kas aizsākas ar manu vecāku tieksmi pēc kalniem jau daudz, daudz gadus un paldies viņiem par to! Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gadus savas vasaras aizpildu brīvprātīgi un ar prieku pildīdams gida funkcijas vienā no Latvijas tūrisma firmām. Darba lauciņš – Baltijas valstis, galvenokārt Igaunija. Paralēli tam esmu uzstādījis sev mērķi katru gadu saviem draugiem, radiem un paziņām sarūpēt kādu ekskursiju uz turieni, kur nu man pašam prāts iegrozās un viņi ir gatavi piebiedroties. Ir braukts pa Latviju, Lietuvu, Igauniju – sagribējās ko mazliet tālāku un dažādu iemeslu pēc izvēle krita uz Slovākijas Tatriem. Sagatavošanās posmā daudz būros pa Internetu un dažādu rakstveida literatūru. Šeit uzreiz saku lielu paldies visiem, kas pirms manis par Slovākiju un Poliju varenajā vispasaules tīmeklī visu ko labu un ne tik labu sarakstījuši (tai skaitā arī “draugos”). Tāpat no sirds pateicos Zeltītei, kuras padomi man ļoti noderēja!
Sākotnēji bažījos par grupas komplektēšanu, jo no tā, vai izdosies iecerētais, daudz kas finansiālajos jautājumos atkarīgs tieši no veiksmīgas grupas sapulcēšanas. Šeit savukārt saku paldies cilvēkiem, kas man uzticas un cenšos viņus nepievilt. Priecīgi uzsmaidot, pateicos arī portālam “www.draugiem.lv”, jo apmēram ceturtā daļa grupas tika savākta tieši šeit!
Labi, pietiks par gatavošanos. Galu galā autobuss gandrīz vai tik pilns, cik sākumā iecerēts, no Burtniekiem caur Valmieru un Rīgu uzņēma kursu Slovākijas virzienā.

1. diena – Lietuva, Polija.
Jau turpceļā varu piekrītoši māt ar galvu Inta Indriksona šeit “draugos” izteiktajam viedoklim, par to, ka, ja izdotos kādam datorfanam digitalizēt Poliju, vislabākais būtu pielietot dažu labu darbību ar klaviatūras taustiņiem. Vislabāk jau “Select” un “Cut”. Ja ne visai Polijai, tad līdz Krakovai gan. Vienīgi Varšavu varētu pasargāt no šis operācijas… Kamēr teleportēties nemākam un Polija tomēr nav digitāla parādība, ceļojumos ar sauszemes transportlīdzekļiem nākas un nāksies ar to sadzīvot. Iebraucot Polijā, Suvalki un Augustova vēl ir visnotaļ simpātiskas pilsētiņas, bet tālāk viens vienīgs vienmuļš skrējiens tik uz priekšu. Nesoties cauri poļu zemei, jau pavisam drīz acīs sāk durties neskaitāmās reklāmas. Tā vien šķiet, ka tas nav nekāds riktīgs poļu pans, kurš savas mājas pievārtē nav izkāris kaut jel kādu piedāvājumu kaut ko pārdot vai izpalīdzēt. Nedaudz pēc desmitiem no rīta izbraucām no Valmieras, bet starp naksnīgās Varšavas reklāmu ugunīm klāt arī vienpadsmit vakarā (pusnakts pēc mūsu laika). Mūsu plānos ir piestāšana kādā lielākā benzīntankā ar vēlmi baudīt labierīcības, iztīrīt zobus, nedaudz sagatavoties naktsguļai, jo plānots braukt visu nakti līdz pat Veļičkas sālsraktuvēm, bet pirmajā tuvinājumā kādā Shell nedaudz aiz Jankiem ciešam neveiksmi. Viltīgie poļi iekšā mūs nelaiž - pēc desmitiem durvis ciet un visa komunicēšanās tikai caur lodziņu. Pēc pārdesmit minūtēm esam pie BP benzīntanka, kur viss jau daudz cilvēcīgāk, var nomazgāt seju, kafūzī pat kaut ko iekost, ja ir tāda vēlme. Tālāk jau patiešām mūsu autobusā iestājas nakts. Cauri Čestohovai un gar Katovici braucam uz Veļičku, kas atrodas 15km no Krakovas. Salīdzinājumā ar braucienu caur Radomu un Ķelci gan iznāk zaudēt 70 km, bet ceļš toties tāds, ka atliek tik spiest pedāli grīdā.

2. diena – viss tikai sākas.
Viss sākas labā nozīmē. Gandrīz 400km no Varšavas ir veikti ļoti ātri un pirms pieciem no rīta (apmēram stundu agrāk nekā plānots) jau piestājam pie Veļičkas sāls raktuvēm. Nakšņošana autobusā nav pats interesantākais, kas ceļojuma laikā var notikt, bet tam ir savs pamatojums. Šeit esam pirmie. Pēc laiciņa piebrauc vēl viena tūristu grupa no Latvijas. Ap septiņiem vaļā ir arī durvis uz labierīcībām. Tualetes strādā, bet krānā ūdens gan nav ne pilītes… Tas tāds nejauks pārsteigums visiem, kas cer zobus izpucēt un acis izmazgāt. Kad tauta jau ir paspējusi sakreņķēties, ūdens tomēr uzrodas. Es savukārt braši gaidu pie kases, kad varēšu iegādāties biļetes. Pie ārdurvīm uz soliņa tajā pat laikā jau krietnā rindā sēž gidi un gaida savu kārtu. Visiem vienādas uniformas un baltas ķiveres arī galvās. Viens no viņiem – tīri žiperīgs kungs gados, kas runā poliskā krievu valodā, pats man piesakās, ka varētu būt mūsējais un iesaka nesteigties ar foto biļetēm. Man, protams, tādas lietas divreiz nevajag teikt. Viss skaidrs. Pa to laiku visi nakts miegu veiksmīgi aiztrenkuši un ap astoņiem esam gatavi doties pazemē. Pie durvīm mūs skaita kā cāļus – nevienam liekam iesprukt nav lemts. Pases un citādus visādus dokumentus gan nepārbauda, bet esam visu godīgi samaksājuši. Vai 38 zloti no pieaugušā un 22 no bērna (7 un 4 Ls mūsu naudiņās) par to, kas zemes dzīlēs redzams, ir daudz vai maz, lai spriež katrs pats, kas tur pabijis. Šahtas, ejas, pazemes zāles, ezeriņi un skulptūras līdz pat 135m dziļumam (vēl tālāk tūristus nelaiž). Manuprāt gana interesanti. Vismaz reizi mūžā šeit der pabūt. Ja nu gadījumā prāts ir galīgi skeptisks, tad plaušām jau nu noteikti labums tiks – dažādas slimīgas neradības te nedzīvo. Ar liftu, kuru ieraugot sākotnēji šķiet, ka tādā krātiņā jau nu noteikti vienlaikus astoņiem cilvēkiem nav lemts satilpt, bet pēcāk izrādās, ka var, 40 sekundēs pēc divu stundu nošķirtības no dienas gaismas atgriežamies virszemē. Tajā brīdī visiem top skaidrs, ka nakti autobusā murkādamies un rīta agrumā pazemē iesprukuši esam pareizi darījuši, jo augšā ļaužu ka ne saskaitīt, bet pulkstenis vēl tikai knapi 10 no rīta.
Ļaujam savam autobusam un šoferiem stāvēt mierā paredzētās astoņas stundas un dodamies uz netālo Krakovu ar diviem mikroautobusiņiem, kas no pieturas atiet ne tikai pēc grafika paredzētajā laikā, bet arī jebkurā citā brīdī, ja vien ir ko vest. Pēc nepilnas pusstundas brauciena esam pie Vāveles pils. Iepazīt Krakovu pamatīgi, tas jau ir cits stāsts, - mēs aprobežojamies ar katedrāles aplūkošanu un pastaigu pa pils teritoriju, noiešanu līdz dzelzs pūķim, kas, iekārodams karaļmeitu, ir viens no galvenajiem personāžiem teikā par Krakovas vārda tapšanu un brīdi pa brīdim ar uguni mīl paspļaudīties vēl šobaltdien. Izstaigājam pāris vecpilsētas ielas. Šķiet, ka īstā Polijas sirds mājo tieši šeit. Skaista, omulīga vecpilsēta, daudz bāru, daudz tūristu un tam visam pa vidu jaušams kas aizķēries no senatnes un Polijas varenības.
Norunātajā laikā divos pēcpusdienā autobusu stāvlaukumā Vislas krastā sagaidām savu busiņu un dodamies tālāk Slovākijas virzienā. Uz dienvidiem no Krakovas sākas pavisam cita Polija ar Beskidu kalniem un skaistām ainavām. Stāvāki kāpumi uz augšu rāda, ka mūsu autobusam nekaitētu mazliet niknāks motors, bet kāds ir, tāds ir un uz priekšu tiekam. Vēl pēc pāris stundām esam Hižnes (Chyžne) RKP. Diena slīd uz vakara pusi.
Slovākija mūs sāk pārsteigt jau uzreiz aiz robežas. Tualetes?! Kas tās tādas?!? Tādas šeit nav. Pēc čaklas meklēšanas izrādās, ka ir, bet tikai vienā no krodziņiem pretējā ielas pusē. Tāpat iekšā netiksi – maksā vai nu 5 kronas, kas, ja godīgi, nav daudz, vai arī paņem pie letes aliņu un tad ej čurāt laimīgs tāpat vien par brīvu. Alus garšīgs, tāpēc otrais variants vienam otram no mūsu kompānijas tīkamāks. Var mēģināt iebrist arī tuvējā mežiņā, bet šajā gadījumā viens no vietējiem kļuva dikti dusmīgs. Nākošais, kas tūlīt aiz robežas pārsteidz, ir daudzās mazās bodītes. Bodīte, tas vēl tā, bet te gandrīz katra no tām ir lielāka vai mazāka alkohola tirgotava ar iespēju starp citu iepirkt arī ko bezgrādīgu. Kā gan lai nesāk domāt čehu kategorijās, kas uzskata, ka slovāki ir nelabojami žūpas? Uzreiz jāpiebilst, ka alkohola gatavošanas un lietošanas tradīcijas slovākiem patiešām ir spēcīgas.
Pie Orāvas pils, kas gadu simtiem ir pletusies no pašas klints spices uz leju un izskatās iespaidīgi, piebraucam bez 10minūtēm sešos, t.i. 10 minūtes pirms vārtu slēgšanas, tādēļ iekšā neejam un braucam vien tālāk. Acis mielojas ar kalnu ainavām. Sameklējam Lučku ciematu un ūdenskritumu, kas tupat vien atrodas. Upīte tik maziņa, ka grūti viņu par tādu nosaukt, bet ūdens fantastiski dzidrs un pārsteidzoši zils. Pašam ūdenskritumam arī nav ne vainas. Šai dienai pietiekami labs noslēgums. Nav tālu arī līdz naktsmītnēm Liptovski Mikulašā.

3. diena – no rūķu valstības līdz mākoņiem.
Pamostamies ar Zemajiem Tatriem aiz loga. Tos mazliet vairāk iepazīt ir mūsu ceļojuma 3. dienas mērķis. No Liptovski Mikulašas pa taisno dodamies iekšā Demanovas ielejā. Šeit karsta procesu rezultātā kalnos izveidojusies vesela virkne lielāku un mazāku alu. Divas populārākās no tām – Demanovas ledus ala un Demanovas Brīvības ala (Demanovska jaskina slobody). Mēs piestājam pie otrās. Lai nokļūtu līdz ieejai, minūtes desmit pa taciņu jākāpj kalnā. Paspējam tieši laikā, jo tiklīdz esmu nopircis biļetes, varam doties stalaktītu, stalagmītu un stalagnātu pasaulē. Esmu iegādājies arī dažas fotografēšanas atļaujas, bet bildējam visi, kam nav slinkums. Gids arī ir tikai tā, lai mēs neaizklīstu, kur nu kurais. Par alu burvību stāsta mehāniskā balstiņa krievu valodā. Es no teiktā daudz ko nedzirdu, jo esmu iekritis fotografēšanas azartā. Ja vajag kādu tuvplānu, tad vairumā gadījumu ar zibspuldzi, ja kaut ko tālāku, nekas cits neatliek, kā turēt rokas mierā un ņemt bez zibspuldzes. Fotografēju daudz un pēc tam mājās, izvētījot saražoto, jāsecina, ka šis tas ir arī sanācis. Katrā ziņā Demanovas alu labirintos ir skaisti un dažbrīd šķiet, ka trūkst vienīgi rūķi. Kad iznākam virszemē, diena jau manāmi iesilusi, spīd saule un ir jauki, silti. Notestējam visu, kas nu mums vēl pa ceļam uz autobusu gadās – tualetes (tīri labas), vārītu kukurūzu ar sāli (īpatnējs, bet ļoti sātīgs paēdiens), alu (alus slovākiem apmēram tāds pats, kā mums), izpētām suvenīrus – pats par sevi saprotams, ka galvenā tēma te ir dažnedažādi akmeņi – krellēs, rokassprādzēs, tāpat vien.
Ap vienpadsmitiem turpinām ceļu Zemo Tatru otrās augstākās virsotnes Hopoka (Chopok, 2024m) virzienā. Nav jau nekur tālu. Kilometrus piecus mūsu autobuss cīnās pret kalnu un tad esam arī pie pirmā stāvlaukuma vietā, kur ceļš met asu līkumu. Kur autobusu novietot īsti neredzam, jo viss jau pilns, kartē pacēlāji sazīmēti kādi četri, tādēļ ripinām vien tālāk. Drīz vien izrādās, ka no tā nav nekāda jēga, jo darbojas tikai pirmais pacēlājs, kuram mēs sākumā pabraucām garām. Atgriežamies, vienu kaktiņu savam autiņam arī atrodam un dodamies uz pacēlāju. Pacēlāji ir sešvietīgi sēdekļi ar priekšā nolaižamu stiklu lietus vai vēja gadījumā. Esam sevi ierindojuši slinko tūristu skaitā, tāpēc līdz kādiem 1800m traucam augšā kājas bezdarbībā viegli šūpodami. Pa ceļam viena pārsēšanās vienkāršākos, divvietīgos sēdekļos. Vienai otrai mūsu grupas dāmai, ieraugot tos, sirds tā vien šķiet, ka iegāžas vēderā, un vajag kādu drošu kompanjonu, pie kā pieturēties. Gaisa temperatūra manāmi nokritusies un arvien saprotamāki kļūst tie pretimbraucēji, kas silti iečunčurojušies savu vējjaku apkaklēs… Tuvāk un tuvāk virs mūsu galvām veļas svina pelēku mākoņu vāli. Kad izrāpjamies no augšējā pacēlāja, tie ir mums turpat blakus. Interesanti ir atrasties pie pašas mākoņa maliņas un raudzīties, kā mākoņu plunskas trenkājas tev apkārt visos iespējamos virzienos. Temperatūra jau tik zema, ka lieks nešķiet nekas no drēbēm, kas mugursomā līdzi paķērušās. Nedaudz līdzjūtīgus, nedaudz zobgalīgus smīnus izpelnās Karlīnes un Katrīnas plikie stilbi. Jā… vasara ir palikusi tur lejā… Arī Tīnim (ir mūsu grupā arī viens igauņu puisis) mugurā nav nekas vairāk kā tikai krekliņš ar īsajām rokām, tādēļ loģisks šķiet viņa lēmums augstāk vairs nedoties. Pārējie, kam drēbes mugurā mazliet vairāk, pa akmeņiem klātu kalnu taku dodas iekšā mākonī pretim Hopoka virsotnei. Cik tālu vēl jākāpj gan nav īsti skaidrs, jo pēc apmēram 300 metriem sākas viena vienīga pamatīga migla. Pēc dažām minūtēm neziņu kliedē uzraksts uz takas akmeņiem “800m”. Nu viss tā kā būtu skaidrs, bet prāts samezglojas brīdī, kad šķiet, ka nu jau ir virsotne ar visu koka stabu, kam piesista metāla plāksne ar uzrakstu “Chopok 2024” un taka aizved lejup miglā. Kur vairs tālāk?! Bet rakstītais uz takas vēsta, ka vēl pārsimts metrus jāiet… Vējš plucina drēbes, mākoņa miglā uzrodas un pazūd pārsteidzoši daudzie tūristi. Sajūta tāda, ka tu riebīgas novembra dienas pievakarē atrodies kādā Rīgas parkā, vienīgi koku nav. Nē, sajūtas tomēr ir savādākas, neskatoties uz drēgno laiku, brīnišķīgas, mazliet nereālas, jo prāts saka priekšā, ka tu esi nokļuvis kaut kur citur! No vienas puses gribas spļaudīties par to, ka neko nevar redzēt un kāds gan būtu skats, ja mākoņi paklīstu, no otras – ir vieta, kur iztēlei pacelties spārnos. Neko nevar redzēt, bet gribas ticēt, ka norāde, kas vēsta par soļus astoņdesmit tālāk esošo “Kamenna chata”, nemelo. Kalna galā esmu sagaidījis savu māmiņu tādēļ izlemjam paieties vēl mazliet un izpētīt, kas gan labs šajā Akmens namiņā rodams. Tikmēr Katrīna arī jau ir devusies uz priekšu meklēt īsto kalna virsotni, jo ir aizdomas, ka pirmā nav īstā. Šeit ir nepieciešama neliela atkāpe skaidrojumam par mūsu grupas sastāvu. Starp trīsdesmit deviņiem braucējiem mūsu grupā ir divas Katrīnas (viena no tām, pēdējā pieminētā, mana paša meita), divas Karlīnes, divas Annas un veselas četras Daces! Pēc dažiem soļiem no miglas patiešām iznirst Simpātisks kalnu namiņš. Tas izrādās viens svētīgs patvērums, kur piesēst starp daudzu tautību kalnu kātotājiem un iedzert siltu tēju. Fantastiski garšīga! Tas nekas, ka mūsu naudiņās gandrīz latu maksā. Uz brīdi pat piemirstu par īstās virsotnes meklējumiem un Katrīnu, kurai arī tepat vien kaut kur jābūt. Jā! Tas tik ir mākonītis! Kad apsildīto degunu izbāžu no siltuma un aizeju ap stūri sirsniņmājiņas meklējumos (arī tā miglā atrodas!), tupat dažus metrus tālāk pamanu milzīgu akmeņu krāvumu. Parāpjos pa to un man top skaidrs, ka tā nu lūk patiešām ir Hopoka virsotne! Pašam gandrīz smiekli sanāk. Kā ezītis miglā, nudien! Pēcāk atmiņā ataust arī fotogrāfijas, kurās redzamas abas virsotnes un starp tām kalnu namiņš. Nenodarbojos ar lieku ekstrēmismu, jo kājās parastas sporta kurpes vien esmu uzvilcis, sameklēju mammu un pa taciņu dodamies uz īsto virsotni. Pretī nāk Katrīna, kas mūs kalna galā jau pārgaidījusies, nosalusi, noskaitusies, sakreņķējusies un vairs ne runāt ar mani negrib, ne vēlreiz virsotnē atgriezties… Es viņu saprotu un jūtos kā viens trakot štruntīgs tēvs… Pats sevi rāju, bet ko nu vairs. Toties ar mammu gan abi esam kalna galā un tas ir kaut kas vienreizējs. Par savu mammuci man milzīgs prieks, jo viņai kā nekā pavisam drīz 75 gadu jubileja! Savulaik gandrīz visus padomijas kalnus izstaigājusi. Nav Tatri ne Kaukāzs, ne Tjanšans, tomēr vienreiz par neatminamiem laikiem abi kopā, lai arī uz atvieglotiem noteikumiem (pacēlāji), par ko mamma dikti smaida (sak, kas nu tā par kalnu pievārēšanu!…), tomēr abi kopā esam mākonī 2km virs jūras līmeņa vietā, no kuras augstāk vairs nav kur rāpties. Vienīgi žēl, ka šeit nav arī tētis, kas ar sāpošu potīti kāpa cik jaudāja, bet tomēr kādu pus kilometru pirms virsotnes izšķīrās tālāk vairs neiet. Kalna galā šokolāde, fotopauze un tad jau arī kāpiens atpakaļ lejā. Pēc kāda brīža atkal parādās mākoņa maliņa un zem tās Demanovas ieleja, aiz kuras saulītē gozējas Liptovas ūdenskrātuve. Tur lejā ir vasara!
Pēc iepazīšanās ar Hopoku pievakarē dodamies uz Bešenovas termālajiem baseiniem. Oooo! Iemērkties 38 grādus siltā ūdenī un skatīties uz netālajiem kalniem, atceroties dienā piedzīvoto, tas ir kaut kas varen labs! Tiem, kas šeit cer uz šļūkšanu pa trubām, nākas mazliet vilties. Trubas ir, bet pa vienu no tām vieglāk ir celties kājās un skriet lejā nekā mēģināt aizšļūkt līdz galam… Toties vienkārši mērcēties mīlošos gaida kāds cits patīkams pārsteigums. Vienubrīd pie kāda no baseiniem iznāk četri vīri ar vijolēm un laiž vaļā tādas melodijas, ka vai! Cilvēki klausās, dungo līdz, aplaudē. Mana dvēsele aizplīvo kaut kur starp kalniem un mākoņiem!…
Naktsmītnes mums vēl pārdesmit kilometrus aiz Popradas, tādēļ jābrauc vairāk kā stundu. Priecējam acis ar ainavām, kas paveras abpus autobusam, braucot pa Tatru ieleju. Diena pamazām izgaist un naktsmītnēs Vernarā ierodamies jau pa tumsu. Vēl tikai vakariņas ar varen garšīgu zupu (tās nu gan slovāki gatavot prot) un ejam pie miera, jo nākamā diena mūs gaidīs ar jauniem piedzīvojumiem.

4. diena – līdz kājas ļimst.
Rīts aiz loga iezīmē kalnu kontūras. Tie nav pārāk augsti, bet ir tepat blakus. Atrodamies pa vidu starp Slovākijas Paradīzi un Zemajiem Tatriem. Mūsu viesu nams nav no izteiksmīgākajiem, tas paknapi iespraucies starp pāris citiem iesētotiem privātīpašumiem, bet ņemot vērā mūsu naktsmītņu izvēles principu – mērens minimālisms par atbilstošu cenu – ir normāli. Istabiņas otrajā un trešajā stāvā, ēšana – pirmajā. Saimnieki turpat blakus ēdamzālei ierūmējuši arī krodziņu. Vienu no otra atdala stipri simboliska un paplāna siena, bet apvieno kopīga lete. Tīri oriģināls risinājums!… Iepriekšējā vakarā, meklējot mūsu sagaidītājus, vispirms izdevās ieklīst krodziņā, kur vietējie vīri, ietinušies biezā cigarešu dūmu mākonī, malkoja aliņu un uzdzēra sļivovicu (vai otrādi, kas to lai zin). No rīta brokastīs ejot, tici vai ne, bet vīriņi ar alu un sļivovicu atkal jau priekšā! Jā… nodomāju – tā neko tradīcijas!… Ā, varbūt kāds grib jautāt, kas tā sļivovica tāda ir? Vienkāršā valodā runājot, rūpnieciski tapusi plūmju kandža. Tradicionālajā variantā ar 52 apgriezieniem un garšu kā jau kandžai. Neatturējāmies, vienvakar degustējām.
Pēc brokastīm, kas ir ar savu nacionālu piesitienu, kāpjam autobusā un iesākumā dodamies uz netālo Dobšinas ledus alu. Uzreiz aiz Vernāras sākas kāpiens augšup un mūsu autobusam ir ko turēt, jo motors (kā jau iepriekšējā rakstā minēju) nav pārāk spēcīgs. Pēc pacietīgas “zāģēšanas” vairāku kilometru garumā uz apmēram 30 - 40km/h beidzot nokļūstam līdz pārejai 1053m virs jūras līmeņa un tālāk jau tīkams nobrauciens iekšā Hnilecas upes ielejā. Tālumā pa labi kā pusplika milzu piere gozējas gandrīz divus kilometrus augstā Kralova Hola kalna virsotne. Pēc neilgas līkumošanas gar upīti un dzelzceļu esam pie stāvlaukuma. Pulkstens jau pāri pusdeviņiem un jāsecina, ka nieka desmit kilometri mums paprasījuši gandrīz pus stundu… Alu ver vaļā deviņos, tā noslēpusies kaut kur kalnu ziemeļu nogāzē. Jādodas meklēt, bet nav jau grūti, jo taka iestaigāta varena un marķējums arī drošs. Kāpiens gan reizes divas garāks nekā uz Dobšinas Brīvības alu. Turpat līdzās ar mums iet ungāru baikeru kompānija. Šie viens aiz otra velk tik savus melnos ādiniekus nost – tas nav tas pats, kas uz moča sēdēt un vēju ķert, te ir ko pasvīst!. Mums jau arī muguras putās, līdz beidzot klāt esam. Kā grupa paņemam ekskursiju krievu valodā, jo vairumam tā saprotamāka. Nopērkam arī kādas piecas fotografēšanas atļaujas ar domu, ka gan jau citi pa starpu tāpat vien pabildēs, ko gribēs. Pieredze ar Veļičku un Demanovu mums, kā nekā, jau ir. Vispirms deviņos alā dodas visi, kurus apmierina slovāku valoda. Mūsu laiks desmit minūtes vēlāk. Lai arī vēl tikai rīts un ēnas puse, ārā jau ap plus 20. Būs karsta dieniņa! Labs ir mirklis, kad gids atver vārtus uz ieeju alā – mums pretī izveļas pamatīgs aukstuma vilnis! Uh, tur patiešām ir ledus!… Tie, kas stāv vasarīgos krekliņos, aši ķer pēc visas iespējamās drēbju papildporcijas. Atā, vasara! Sniegs mūs sagaida jau pie pašas alas mutes. Ejam iekšā. Ala varbūt nav gluži tik liela, kā sākotnēji esmu iedomājies, bet ledus blāķis tomēr pamatīgs. Visi sāk zibināt savus fotoaparātus uz nebēdu, bet te nu izrādās, ka nebūs vis, kā līdz šim. Abi mūsu pavadoņi sanāk kopā, apspriežas un teic, ka tā nedrīkst, bet ja nu kāds vēlas, atļauju fotgrafēt un filmēt var nopirkt uz vietas pie viena no viņiem. Latvietis tomēr nebūs nekāds latvietis, ja šādā situācijā neizdomās kādu sev pieņemamu risinājumu. Pirmkārt, vienojamies, ka tie, kas gribēs, galu galā dabūs kādu bildi no citiem, otrkārt, var jau nedaudz pašmaukties arī citādi. Galu galā vismaz pie manis ir divi un dažbrīd arī trīs fotoaparāti. No ierakstītā teksta, ko mums atskaņo, gan dzirdu pamaz, jo kārtējo reizi esmu kritis fočēšanas kārdinājumā. Teksti skan par tūkstošgadīgo senatni, kas šeit atsedzas, par brašajiem puišiem, kas to visu atklājuši, par to, ka šis, šķiet, ir trešais lielākais pazemes ledus blāķis visā Eiropā, par slovāku daiļslidotāju, kas te savulaik trenējies, bet es tik ķeru kadrus. Kad nokļūstam atpakaļ virszemē, vēl nopietnāk izjūtam – ir karsts. Tā vien prasās pēc kāda minerālīša vai saldējuma. Lejā pie stāvlaukuma to var arī iegādāties. Man gan izdodas nopirkt kādu saldējumu, kas iepriekš no temperatūras svārstībām jau krietni cietis, bet ko tur, neiešu kašķēties.
Turpinājumā mans plāns ir doties uz Spiškas pilsdrupām gar Slovākijas Paradīzes dienvidu, dienvidaustrumu malu. Lai kaut kur ar autobusu nokļūtu, ir nepieciešami ceļi. Tādi, pa kuriem autobuss var arī izgrozīties. Manis iecerētais dažādās kartēs attēlots dažādi, no vidēji liela līdz… nu tādam… Vēl mājās, Latvijā, Slovākijas pazinēja Zeltīte teica, ka labāk jau nevajag, jo viņa reiz ar padsmitvietīgu busiņu tur izbraukusi un tā vien bijis, kad pretim kāds nācis, bet mums ir kārtīgs 49vietīgs braucamais. Naktsmītņu saimnieks savukārt vēl no rīta vēsā mierā teica: “Izbrauksiet!” Nu labi! Es pēc savas dabas mazliet avantūrists (nu pavisam mazliet, kad ne tikai par sevi jāatbild), pie tam nemīlu pa vienu un to pašu ceļu braukt it sevišķi ekskursijās, tādēļ izvēle ir šāda. Uzreiz teikšu, nenožēloju! Daba vienkārši skaista – kalni, klintis, ainavas, aitas, pāris ciematiņi, kuros nevar īsti saprast, ar ko vietējie nodarbojas, un ceļš, kā ainavas elements. Jā, par ceļu īpaša runa, tur Zeltītei pa daļai taisnība, bet mēs tomēr izbraucam, un kas visnotaļ pozitīvi, mani šoferīši to visu uztver relatīvā mierā, jo likumi jau kā Gruzijā – mazākais piekāpjas – un kas gan var būt īpaši lielāks par autobusu. Laiku gan viss šis pasākums paprasa vairāk, nekā sākotnēji biju plānojis. Pirms Spišskas Nova Ves paveras lauki, pauguri, savdabīga, skaista ainava. Drīz mūsu ceļā arī Levoča – pilsēta, kas var lepoties ar savu nozīmīgu pagātni un tik pat nozīmīgu kultūras mantojumu. Būtu labi piestāt uz ilgāku laiciņu, bet mūsu plāni ir mazliet savādāki, tādēļ braucam vien tālāk un iespaidīgo vecpilsētu, kas noslēpusies aiz pils mūriem tveram vien gara acīm. Nav vairs tālu līdz Spiškai (vai varbūt Spišskai, tā arī netieku gudrs). Pēc minūtēm desmit kāda augsta pakalna virsotnē senās, varenās pilsdrupas iztālēm jau ir redzamas. Jo tuvāk braucam, jo iespaidīgākas tās kļūst un pat neiedziļinoties dažādās vēstures peripetijās ir saprotams, kāpēc šī vieta ir izpelnījusies UNESCO svētību. Piebraucam no austrumu puses, jo tā pilsdrupām var piekļūt daudz tuvāk nekā no pilsētas. Piestājot pretējā pusē, būtu jākāpj gandrīz vai kā četrdesmitstāvīgā debesskrāpī. Apskatei atvēlam apmēram pusotru stundu. Ja būtu vairāk brīva laika, varētu staigāt un baudīt vēl. Cilvēku daudz, bet nav tā, ka viens otram uz papēžiem kāpj. Ja nu vienīgi tornī. Tur ejas šauras, vienlaikus iespējams kustēties tikai vienā virzienā – uzkāpj viens bars augšā, tad atkal cits tāds pats bars kustas pa trepēm lejā, bet nedaudz paciesties un šādi kāpt arvien augstāk tomēr ir vērts, jo paveras arvien plašāka ainava. Pašā augšā neliekos traucēts un atrodu sev vietu uz mūra, kur atsēsties, aizvērt acis un dziļi, dziļi ieelpot. Tālumā kalnu grēdas kārtu kārtām gaist un bālē ziganā dūmakā. Kā no putna lidojuma ir iespējams skatīties uz apkārtējo ciemu un pilsētiņas sarkano jumtu saliņām. Starp tām iezīmējas arī Spiškas katedrāle – vēl viens UNESCO objekts, kuru tomēr neesmu iekļāvis mūsu skatāmo sarakstā. Lejā nokāpis, izstaigāju pilsdrupu muzeja daļu. Laiks aizskrien ātri, jau jāiet atpakaļ uz autobusu, kad attopos, ka lejas daļu vēl nemaz īsti neesmu apguvis. Nu nekas, dvēsele savu tiesu baudījuma ir guvusi, bet jānokļūst vēl arī paradīzē. Kāda tad ir šī paradīze zemes virsū – Slovākijas Paradīze? Vai saņemsim to, uz ko esam cerējuši? Par turpinājumu šai dienai var teikt klasiskus vārdus: cauri ērkšķiem pretī zvaigznēm. Šoreiz pārnestā nozīmē, jo ērkšķiem neuzdūrāmies un arī līdz zvaigznēm gluži neaizdzīvojāmies. Bet tālu no tā visa nebija.
Jau ir krietna pēcpusdiena, kad dodamies atpakaļ caur Levoču un tālāk Popradas virzienā, bet kādus 10 kilometrus neaizbraucot, nogriežam uz Hrabušici. Man jau ir nelielas bažas, ka varam norunātajā laikā nepaspēt uz vakariņām. Esmu kartē izstudējis vairākus variantus, kā mēs varētu izstaigāt Slovākijas Paradīzes takas. Slovākiem, ja kas, ir daudzas labas ar tūrismu saistītas lietas un viena no tām – kartes. Visām galvenajām ar kājinieku, velo un ūdenstūrismu saistītajām vietām ir izstrādātas perfektas kartes mērogā 1:25 000, kurās iezīmētas dabā marķētās takas ar nepieciešamo laiku to iziešanai. Tad nu, lūk, šādu karti studēdams izstrādāju variantus pārgājienam pa Slovākijas Paradīzi. Mans īsākais variants, lai ietvertu kaut pa drusciņai no visa, sanāca uz četrām ar pusi stundām. Var jau arī mazāk, bet tad tas sanāktu nepieklājīgi īss ieskrējiens, kas nedotu pilnvērtīgu ieskatu šajā dabas nostūrī. Autobusā vēl cenšos apskaidrot, kas turpmākajā dienas daļā ikvienu sagaida un, ja kāds negrib iet, kāpt, rāpties, var kopā ar autobusu doties uz mūsu pārgājiena noslēguma punktu, no kura ar ne tik lielu piepuli, kā citi, iespējams aiziet un pabūt Tomašovas klints augstumos. Daži izvēlas atviegloto variantu, bet lielākā grupas daļa ir apņēmības pilna un gatava doties, kopā armani.
Nu tad tā, tūlīt aiz Hrabušices vietā, kur ceļš šķērso Hornādas upi, kāpjam no autobusa ārā un gar upes kreiso krastu pa marķētu taku dodamies pretī piedzīvojumam. Ceļš pirmās piecpadsmit minūtes ir līdzens un vienmuļš, tādēļ vienu otru jaunekli jau sāk mākt garlaicība un bažas. Proti, kas tad te ko baudīt? Bet nekas, drīz vien esam vietā, kur Hornādā ietek Velka Biela voda un sākas kanjons. No šejienes apmēram stundu iecerēts iet gar upi. Drīz vien saprotu, ka vēlamais iešanas ātrums mūsu grupai ir stipri atšķirīgs un tas var radīt dažas problēmiņas patērējamā laika izteiksmē, jo laiks tomēr ir tik, cik ir, un vienā brīdī vakars būs klāt. Ļoti ceru, ka uz to laiku no mežiem jau būsim ārā. Gājiens gar upi izrādās brīžiem mierīgs, brīžiem gana ekstrēms. It sevišķi kāda vieta, kur uz priekšu iespējams tikt tikai pa metāla sastatnēm, kas iestiprinātas klints sienā apmēram 6 metrus virs upes līmeņa. Drošībai vari pieturēties pie ļurkanas ķēdes. Arī tā ar metāla tapām turas pie klints, bet neparocīgi zemu. Vienam otram šāds šķērslis problēmas nerada, citam sajūtas ir tādas, ka kuņģis gandrīz jau otrādi būtu apgriezies un kājām paralīze piemetusies. Līdzīga iešana gar klintīm sagaida vēl dažā labā vietā, bet tomēr ir vieglāk veicama. Cilvēki netrūkst, brīdi pa brīdim satiekamies ar lielākām un mazākām pretīmnācēju grupiņām. Trakot forši izskatās pāris tēti, kas devušies ceļā ar saviem apmēram gadu vecajiem pēcnācējiem, nesdami tos uz muguras speciālos sēdeklīšos. Tētis čāpo, bet bēbis vienā mierā guļ. Labi viņam, gandrīz vai kā kamieļa mugurā. Viena otra mūsējā un arī svešinieka smaidu izpelnās Pārslas paradums izmantot jebkuru mazāko iespēju iemērkties ūdenī. Viens, divi, jau pārģērbusies un plunčājas – kaut minūtīti, bet vajag! Pēc pirmās šādas ūdensbaudīšanas Pārsla savu kleitu noglabā maisiņā un tālāk iet tāpat vien peldkostīmā. Kam par to brīnums, lai brīnās laimīgs. Kamēr visi nokļūstam līdz kanjonveidīgai gravai, pa kuru tālāk jākāpj augšā Klaštorisko ciematiņa virzienā, iecerētās stundas vietā jau pagājusi stunda divdesmit… Redzot, kāda maza urdziņa mums pretī tek, saprotu, ka no cerētajiem ūdenskritumiem nekas prātīgs nebūs. Iešana un rāpšanās tomēr izvēršas pietiekami iespaidīga – metāla trepes padsmit metrus augstās klintīs, pa kurām kāpjot vienai otrai mūsu dāmai pulss no uztraukuma, šķiet, sit jau nedabiskā ātrumā, sakrituši koki, īpaši pakāpieni, pa kuriem pārvarēt stāvākus kāpumus, alas, mežonīga daba visur, kur vien skaties. Vajadzētu tā kā kaut ko arī nofotografēt, bet tieši tagad fočikam izbeidzas baterija. Ingai uz kadru ķeršanu nav noskaņojums, tādēļ viņa savējo bilžu ķeramo aizdod man (paldies Tev, Inga, par to!). Pēc nepilnas stundas visi esam augšā kalnu ciematiņā. Dažas mājas, tūrisma informācija, norādes, bodīte ar visādiem galvenokārt ēdamiem un dzeramiem niekiem. Uz minūtēm divdesmit iepauzējam, jo redzu, ka ne visiem iet viegli un arī temps ir mazliet par strauju. Tāpat pārgājienu pamatprincipi jau arī kaut nedaudz jāievēro: paej, paej, atpūties. Tomēr bažīgi skatos uz sauli, kas pamazām tuvojas rietumu horizontam, bet mums vēl jāiet un jāiet, esam tikai pusceļā. Tālāk pa zilo marķējumu dodamies uz vietu, kur Biely potok ietek Hornādā. It kā jau nevajadzētu būt traki, jo iešana galvenokārt no kalna lejup. Saku “it kā”, jo zinu, ka reizēm augšā tikt ir vieglāk nekā lejā. Gājiens izcili ainavisks, it sevišķi kāds skatu punkts netālu aiz Čertova sihot virsotnes. Vietiņa tāda, ka labprāt kaut pus dienu varētu sēdēt un sapņot.
Pusi dienas šeit uzturēties mums nav lemts, bet kādas desmit minūtītes dvēseles veldzēšanai atvēlam. Tad atkal ceļamies kājās un ejam. Priekšā kāpiens lejup. Augstuma starpība nedaudz vairāk par 300m. Vai tas ir daudz, vai maz, grūti teikt. Gaujas senielejas dziļums pie Siguldas, piemēram, ir ap 80m. Tad varētu teikt, ka daudz. Savukārt, skatoties nopietnu kalnu mērogā, nekas tāds jau nav. Cits vēl nopietnāks kritērijs ir pieradums pa šādiem kāpumiem rāpries augšā, lejā, augšā, lejā, jeb iepriekšējā sagatavotība. Mēs grupā caurmērā normāli latviešu ļautiņi, kas ikdienā sēž pie savas mašīnas stūres vai kādā iestādē pie galda un reizi pa reizei, viegli piestenot, uzkāpj trešajā vai, labākajā gadījumā, piektajā stāvā. Tādi tad nu mēs tur kāpjam lejā. No sākuma tālu lejā, bet tad pamazām arvien tuvāk un tuvāk dzirdama upītes čalošana un krākuļošana, proporcionāli šī tīkamā trokšņa pieaugšanai arvien mīkstākas kļūst arī mūsu kājas. Arī es, tuvojoties lejai, savās kājās sajūtu viegli nepaklausīgu vibrāciju… Neiztiekam arī bez starpgadījuma, jo Velgai stāvajā nogāzē kaut kur ir sanākusi kļume, kuras rezultātā kritiens, šļūciens, ripojiens ar viegla izbīļa piedevu un sadauzītu plecu. No kā vairāk glābj daudzu agrāko gadu kalos iešanas pieredze un arī veiksme. Šeit noteikti jāpiebilst, ka pēc savas būtības pievārētā nogāze nemaz ar nav tik nežēlīgi traka, vienkārši, vakaram tuvojoties, esam sākuši pagurt un steigties, ko kalnos noteikti nevajag darīt. Ikviens, kurš beidzot attopas nonācis lejā līdz Hornādas upei, jūtas manāmi atvieglots. Palejā jau krēsla, bet mums vēl jātiek augšā apmēram 180m augstajā pretējā krastā, kur kā saldais ēdiens gaida Tomašovas klints, un tad visbeidzot arī līdz autobusam jānokļūst. Naskākie gājēji aizjoņo pa priekšu ar norunu satikties pie minētās klints un uzvesties apdomīgi, bet es palieku ar pēdējiem. Redzu, kā dažas manas varonīgās dāmas, ņemot palīgā visu savu gribasspēku, pamazām, neatlaidīgi, kājām ļimstot, uzveic pēdējo kāpienu augšup. Pilnīgi saprotu tās, kas šajā brīdī cenšas, bet nespēj apjēgt, kas gan šī par paradīzi. Bet ir. Šī atklāsme nāks vēlāk, kad nogurušie ķermeņi atspirgs un domas kavēsies atmiņās par redzēto un piedzīvoto. Reizēm ir nopietni jāpiepūlas, lai nokļūtu līdz skaistajam. Arī šoreiz. Man ļoti žēl, ka dažai kāpējai vairs nav spēka izstaigāt pēdējo divdesmit minūšu līkumu līdz Tomašovas klintij, bet tie, kas tur ir pabijuši, šo vietiņu atcerēsies vēl ilgi. Klints virsa atklāta un plakana kā galds pārkārusies virs Hornādas upes ielejas. Acis un prāts pieķeras neatkārtojamiem, elpu aizraujošiem skatiem. Un kur nu vēl neatvairāmais kārdinājums kaut līšus pielīst pie pašas malas, paskatīties lejā un sajust augstuma vitamīnu savā vēderā! Eh, arī te varētu sēdēt ilgi un dikti… Žēl, ka klāt jau vakars. Domāju arī par savu Katrīnu, kas vēl mājās, fotogrāfiju skatīdama, nāca pie pārliecības, ka jau dēļ šīs vietas vien ir vērts braukt. Man prieks, ka šis mazais sapnītis nu ir piepildījies!
Nu gan viss. Vēl tikai tīkams lēzens kāpiens pa piekalnīti uz leju Spišske Tomašovces virzienā, kur jābūt mūsu autobusam. Izrādās, ka autobuss mūs gaida otrpus ciematiņam aiz dzelzceļa sliedēm, jo nav ticis cauri tunelim zem tām.
Atpakaļ naktsmītnēs Vernārā atkal esam pa tumsu stundu vēlāk, nekā sākotnēji biju plānojis. Lai arī iepriekš pa telefonu saimniekus brīdināju, ka ir misējies ar laikiem un, kā paredzēts, uz vakariņām nebūsim, viņi uz mani tomēr ir ērcīgi. Saprotu namamāti, kuras skatiens manā virzienā zibeņot zibeņo, jo kam gan patīk otreiz zupu sildīt, bet tā gadās. Atliek secināt, ka no šīs dienas ir izspiests maksimums un no manas grupas pēdējā sula. Varbūt tomēr ne gluži pēdējā, jo vienam otram vēl atliek spēks borovičkas, sļivovicas, beherovkas un citu grādīgu labumu testēšanai. Miers istabiņās tomēr iestājas salīdzinoši ātri… Līdz rītam!

5. diena – Augstie Tatri.
Beidzot klāt ir diena, kuru es gaidīju vairāk par visām citām. Tā nu ir sanācis, ka, lai arī braukāju apkārt diezgan daudz, nekur augstāk par Goverlu (Ukrainas Karpatu augstāko virsotni, 2061m) neesmu uzkāpis. Mājās pie kartes ir izstudēti visādi varianti, ko vienā dienā Augstajos Tatros vajadzētu spēt sadarīt un viens no iecerētajiem maršrutiem man pašam šķiet izcili labs. Jāsāk Tatranska Lomņicā, no kuras ar pacēlāju jāuzbrauc līdz Skalnate pleso (ezeram), tad ar nākošo līdz Lomņicas sedlienei, kur iespējams apmēram stundu pastaigāt ar kājām un tad doties atpakaļ līdz Skalnate pleso un no turienes pa galveno Augsto Tatru maģistrāli līdz Hrebjonokam, pa ceļam izmetot līkumu pa Mala un Velka Sudena ielejām. Tas būtu pasākums visas dienas garumā un kāpienam vajadzētu būt nopietnam. Tāds nu ir mans sākotnējais ģenerāļa plāns.
Lai arī cik diži būtu mērķi, mājā dīvānā sēžot, pēc iepriekšējā dienā Slovākijas Paradīzē iespētā mans karstais prāts ir mazliet atdzesēts un saprotu, ka realitātē sākotnējā iecere nebūs paceļama, tādēļ no rīta, braucot Popradas virzienā un tuvojoties kalniem, paziņoju savai tautai par kātojamo gabalu samazināšanu un līdz ar to ļauju vienai lielai daļai atviegloti nopūsties. Galu galā nebraucam jau rekordus stādīt, bet atpūsties un baudīt. Norunājam, ka pa kalniem vandīsimies līdz trijiem un tad brauksim uz Popradas akvaparku.
Pa ceļam pētām aizpērnās ziemas viesuļvētrā nopļauto mežu. Visa Augsto Tatru pilsētiņa izcirtumā. Nopietni viesulis pastrādājis – daudzu kilometru garumā kokus visus pēc kārtas kā sērkociņus lauzis.
Piestājot stāvlaukumā Tatranska Lomņicā, mūs sagaida nepatīkama vēsts – stiprā vēja pēc pacēlāji nekursē… Tikai tagad, no autobusa izkāpuši, pamanām, ka tā ir gan, koki bažīgi šalc un karogi plandās. Ko darīt, plāni mainās. Dodamies uz netālo Stary Smokovec lai no turienes ar kalnu tramvajiņu brauktu augšā līdz vietai ar nosaukumu Hrebienok. Neesam vienīgie, kurus vējš izāzējis, tādēļ cilvēku šeit vesels pulks, tomēr viss uz priekšu kust samērā ātri un pēc pārdesmit minūtēm jau čukinām augšā.
No sākuma ejam Velky Studony potok (Lielā saltā strauta) virzienā. Esmu apsolījies iet lēnāk nekā vakar un to arī cenšos darīt. Pēc pus stundas klāt esam. Strauts drīzāk ir neliela kalnu upīte, kas čalodama brāžas pār lielākiem un mazākiem akmeņiem. Ūdens tik dzidrs, ka aicināt aicina ja ne padzerties, tad vismaz seju nomazgāt jau nu gan. Vienam otram no mūsējiem pēc iepriekšējās dienas pārbaudījumiem prāts, vai varbūt drīzāk kājas, uz lielu staigāšanu nemaz ar nenesas. Tomēr mudinu vismaz gabaliņu vēl paieties, jo nav nemaz tālu līdz Obrovsky ūdenskritumam. Atkal satiekam latviešus un nez kāpēc tas vairs nemaz nepārsteidz. Sasveicināmies, pārmijam pāris vārdus, uzsmaidam viens otram un dodamies tālāk. Pēc piecpadsmit minūšu gājuma klāt arī ūdenskritums. Interesants. Ūdens laužas caur šauru klinšu spraugu un tad krīt padsmit metrus lejup. No tiltiņa redzama tikai augšējā daļa, bet ja ieskatās, var manīt, ka arī uz leju ir vēl pāris kaskādes. Vienojamies, ka daži mūsējie tālāk vairs neies un dosies atpakaļ, bet tie, kam kājas vēl spēka pilnas, ejam tālāk. Taka visu laiku ved uz augšu vien. Brīdi pa brīdim ir jāpiestāj, bet ne jau tāpēc, ka spēka trūktu. Acis tver ainavas, nāsis kalnu gaisu. Pretējā kalnu grēdā pamanām pāris sīkus punktiņus, kas kust pa pašu kalna muguru. Nokļūstam līdz vietai, kur taka sazarojas. Tā kā vēlme staigāt mums ir dažāda, vienojamies, ka tie, kas negrib pārāk daudz staigāt, vēl apmēram pus kilometru paiesies pa galveno maģistrāli, līdz vietai, kur tā met strauju līkumu pa kreisi apkārt Lomņicas grēdas degunam. Tur vismaz kartē ir vieta, kas apzīmēta kā labs skatu punkts un turp aizgājušie vēlāk to arī apliecināja.
Tie, kas esam noskaņoti uz lielāku iešanu un gribam izbaudīt ko vairāk, dodamies pretējā virzienā gar Zamkovskeho chata kalnu namiņu Mala Studena ielejā. Mums pretī burbuļo tāda pat nosaukuma strautiņš. Katrīna ar Ketiju nogaršo kanu mellenes un secina, ka mums tomēr gardākas. Esam norunājuši iet apmēram stundu, cik tālu sanāks, bet tad jāgriežas atpakaļ. Drīz vien mežs izbeidzas un sākas zemu kalnu priedīšu džungļi. Mamma teic, ka Kaukāzā reiz tādās ir sanācis nopietni nomaldīties, jo zaru mudžeklis tik biezs, ka I nedomā cauri izlauzties. Paldies dievam, ka mums ir akmeņiem klāta taciņa un nomaldīties nav lemts. Meža, kas aizsegtu skatu vairs nav un acis atduras pret īstiem kalniem. Un ne jau kaut kur tālumā, tie ir tepat blakus pa labi un pa kreisi. Sajūtu krauju stāvumu, klinšu augstumu, mūžības spēku un mani pārņem bijība pret to visu. Bijība un miers. Ar katru soli arvien vairāk. Jūtu, ka sāku saslimt. No bildēm un ar televizora starpniecību ar šo slimību nevar sasirgt. Tikai klātienē. Viss, esmu slims! Esmu tik slims, ka, būdams grupas vadonis, domāju par to, ka varētu pazvanīt šoferiem, lai ar visiem, kas nav ar mums un ir atgriezušies norunātajā laikā, brauc uz solīto akvaparku Popradā, bet es ar iet gribētājiem došos pa sākotnēji iecerēto maršrutu augšā līdz kalnu ezeriņiem. Štrunts par atgriešanos norunātajā laikā. Jaunatnes vidū man ir viens otrs piebalsotājs, bet kolēģu Daces un Ingas skatieni liek atgriezties realitātē. Skatieni ir apmēram tādi: trakais, ko tu tur tagad runā, tev viss mājā!? Jā, jā, zinu jau zinu, ka tā nedrīkst… un pārgrozu savas domas un runu no teksta par norunātā laika ignorēšanu idejā par to, ka te noteikti ir jāatgriežas vēl un nevis uz kaut kādu nieka dieniņu, bet tā kārtīgi vismaz uz kādu nedēļu. Tam piekrīt daudzi, arī Dace un Inga. Norunātā stundiņa jau ir pagājusi, bet tepat kā rokas stiepiena attālumā sākas nopietns serpentīnveida kāpiens uz augšu. Sarunājam, ka vēl minūtes desmit paiesimies, līdz nokļūsim līdz vietiņai, no kuras vajadzētu pavērties brīnišķīgam skatam uz visu ieleju. Tā arī ir. Visa ieleja kā uz delnas. Kalnu spices dažviet kā eža mugura. Sniegu gan vairs redz tikai reti kur. Tas karstajā vasarā izkusis… Šeit top viena kopbilde, kuru palūdzam izdarīt kādam no daudzajiem garām gājējiem. Apēdam arī Laimas šokolādi un pieaugušie iztukšojam vienu mazu latviešu brendijiņu, kas speciāli šim mērķim manā mugursomā aizķēries.
Žēli noskatāmies uz tiem, kas kā mazas skudras kāpj pa krauju augšup, un griežamies atpakaļ. Vienuviet atpakaļceļā mums pretī nāk krietna rinda suņu ar apsējiem, uz kuriem attēloti sarkani krusti. Noskaidrojam, ka viņiem un viņu saimniekiem ir mācības kalnu glābšanas darbos. Uz pārdesmit minūtēm piestājam kalnu namiņā. Ir visas iespējas iekost un uzdzert kādu tēju vai ko stiprāku. Paņemu zupu, bet kad prasu pēc ēdienkartē ierakstītās Tatru tējas, jauneklis otrpus letei man jautā, vai es zinot, ka tas ir alkohols. Zināt zinu, tāpēc jau ņemu. Ggribas nogaršot, jo ir sanācis kaut kur internetā lasīt, ka ir tāda grādīga dzira. Izrādās nopietns grādīgais, 52 apgriezieni, un garšo pārsteidzoši labi. Iedodu nomēģināt arī pārējiem pieaugušajiem. Aizskrienot notikumiem priekšā, jāsaka, ka pēdējā dienā Slovākijā kādā dzērienu bodē aiz mums nepalika ne pudeles šī grādīgā!… Viena no tām manā mājā vēl gaida kādu ģimenisku jubileju (Anci, saturies! Būs jānobauda!).
Atpakaļceļš, kā parasti, šķiet īsāks. Vēl gan pakavējamies pie Saltā strauta ūdenskritumiem. Iepildu pudelē ūdentiņu – nav ko pirkt minerāļus, šis pats gana labs. Klāt arī lietus. Pirmo un pēdējo reizi ekskursijas laikā. Šai ziņā mums patiešām ir laimējies.
Atpakaļ lejā pie autobusa esam pirms četriem. Izrādās – ne pēdējie, jo viens otrs jau devies pusdienās. Tā nu gaidām viens uz otru. Lai arī ap kalnu spicēm ceļo draudīgi mākoņi, mums lietus vairs nelīst. Kad beidzot visi esam gatavi braukt, pulkstens jau puspieci. Līdz Popradai nav tālu un pēc lielās staigāšanas mūsu mērķis ir iemērkties vietājā akvaparka ūdeņos. Piebraucam bez desmit piecos. No pulkstens pieciem apmeklētājiem ir 30 procentu atlaide, tāpēc vēl mazliet paciešamies un tad dodamies baudīt ūdenspriekus. Parks interesants, gan trubas, gan kalniņi, gan termālie baseini (ar patīkami siltu ūdeni gan tikai viens) un divas stunsdas paskrien nemanot. Viens otrs no mūsu grupas mērcēšanās vietā izvēlas iepazīšanos ar pilsētu un arī nav vīlies.
Tā nu pulkstens septiņos braucam atkal uz savu hosteli Vernārā, lai ieēstu garšīgas slovāku vakariņas. To laikā ar tradicionāli latviskajām veltēm – Rīgas balzāmu un Laimas šokolādi – sakām paldies saimniekam un saimniecei. Trīs naktis šeit būs pavadītas, bet no rīta jau jākravā somas un jādodas māju virzienā. Man naktsmiers tik drīz tomēr neiestājas, jo lai arī bez īpašas reklamēšanas, tomēr praktiski visu autobusu ir apceļojusi ziņa par faktu, ka man rīt dzimšanas diena. Tāpēc sanāk kādu glāzīti pacelt jau iepriekšējā vakarā.

6. diena – ar plostiem pa Dunajecu un sākam ceļu mājup.
Rīts atkal atnāk saulains ar gaisīgiem gubu mākoņiem starp kalnu galiem. Žēl, ka jau laiks posties māju virzienā. Brokastis sagaida ar nelielu jauku pārsteigumu no manas grupas puses. Ir mīļš sveiciens gan no mammas un tēta, gan visas manas grupas. Pēc tam autobusā jauka dāvaniņa arī no Katrīnas ar draudzenēm (zinu, ka jūs šo garadarbu izlasīsiet, tādēļ vēlreiz - paldies!).
Piestājam Popradā pie lielveikala. Nopērku arī torti, pāris šampaniešus un iepriekš testēto slovāku alkoholu, jo ir ieplānots atpakaļceļā autobusā vis nenakšņot, bet piestāt Polijā vienā kempingā un tur tad nu varētu sanākt neliela lustēšanās.
Uz atvadām no šīs fantastiskās valsts Mums iecerēts brauciens ar plostiem pa Slovākijas un Polijas robežupi Dunajecu un Pienini nacionālā parka jaukumi. Jau aiz Spišska Bela kādā 10procentīgā kāpumā, melnus dūmus izversdams, mums garām aizvelk Ikaruss… Šoferīši skarbi nosmaida… nja… tāds nu tas mūsu buss ir, dažbrīd gribas kāpt ārā un piestumt, bet visādi citādi, labs un mīļš.
Ap 11tiem esam pie Červeny Klaštor. Plosti mūs jau gaida un dodamies ceļā. Pusotru stundu garais ceļojums ir kā skaists, krāsains punkts uz “i” visam mūsu ceļojumam. Klintis, klintis, klintis! Plostotāji, raftingotāji – visa upe pilna. Mūsu braucamlīdzeklī plostnieki tādi normāli goralu puiši. Viens tīri runīgs, otrs kluss kā kaps. Drīz saprotam, ka klusajam šodien grūta diena, bet kārti cilā visnotaļ apzinīgi, neļauj mums gluži akmeņos triekties. Vispār jau labi, mūsu zēni nekur nesteidzas, varam izbaudīt dabu, uzdziedam arī vienu otru latviešu dziesmu. Brīdi pa brīdim mūs apsteidz kāds poļu plosts. Mūsējie rāda uz šo nummuriem, kas aizmugurē sazīmēti. Tie, kas garām trauc, lūk, esot poļu ekspreši, bet nummuri rādot, cik pasažierus šie pa burbuli jau nolaiduši. Pusotra stunda aizskrien ātri, tā vien šķiet, ka varētu peldēt vēl kādu gabaliņu, bet viss, kāpjam ārā. Braucam atpakaļ uz Červveny Klaštor, jo pie plostu saimnieka krodziņā “U Petrika” paredzētas pusdienas. Ēdiens garšīgs, cenas pieklājīgi zemas, varam šito vietu ieteikt arī citiem latviešiem. Nebijām vienīgi viens otru abi ar saimnieku līdz galam sapratuši ēdienu pasūtīšanā, tādēļ iecerētā stundiņa pārvēršas par divām… Labi paēduši, vēl krietni patukšojam saimnieka dzērienu bodi, jo kaut kur tak tā vietējā valūta jāliek, mājās jau nevedīsim.
Nu viss, braucam uz robežkontroles punktu Mnišekā nad Popradom (uz ziemeļiem no Stara Ļubovnas), jo tas pēc kartes viennozīmīgi tuvākais un vietējie saka, ka nav problēmas, pāri tikšot. Aha, noteikti… Vieglos pāri laiž, mūs ar autobusu nē. Kaut iepūt tam robežsargam. Griežam apkārt un vīlējam uz Lysa Poļana. Pieklājīgs līkums sanāk un summā pāris stundas esam pazaudējuši. Toties vēlreiz pa logu Augstos Tatrus apskatām.
Diena jau krietni otrā pusē, kad beidzot esam tikuši pāri robežai, bet jābrauc vēl nežēlīgi daudz. Naktsmītnes sarunātas kempingā kādus 90km no Varšavas. Man ir skaidrs, ka tur būsim krietnā naktī, un žēlīgi iedomājos par tortīti un šampiem, kas gaida bagāžas nodalījumā.
Par skrējienu caur Poliju nav daudz, ko teikt. Polijas dienvidos ļoti savdabīga arhitektūra ar spiciem māju jumtiem. Interesanta vietiņa vismaz caur autobusa logiem rādās Bukowina Tatrzanska. Šeit ceļa malā simpātisks aitādu un vilnas izstrādājumu tirdziņš. Saule noriet vēl pirms Krakovas. Tālāk jau tumsa, nakts un skrējiens vien uz priekšu. Mani bažīgu dara tas, ka nevaru sazvanīt naktsmītnes, bet iepriekš visu tākā būtu sarunājis un ceru, ka viss būs labi. Jau ir pāri vieniem naktī, kad nokļūstam līdz savam kempingam Kožienicē. Paldies dievam, esam gaidīti! Atviegloti nopūšos. Izmitināmies pa mājiņām, kas nav nekas sevišķs, bet pietiekami labas, lai pārlaistu nakti. Tortes ēšanu un šampānieti izziņoju uz rītrītu. Ar dažiem ceļabiedriem tomēr vēl sanāk iztukšot kādu borovičku. Atgādināšu, ka iemesls tam nav vis kautkādas manas alkoholiķa tieksmes, bet 40. dzimšanas diena, kas nu jau ir garām un pagājusi ne gluži tā, kā iecerēts.

7. diena – torte, šampanietis un ceļš mājup.
Šis rīts atnāk ar klauvējienu pie namiņa durvīm. Nu es nu gan esmu ūpis! Tauta jau rosās, tortīti un šampi gaida!!! Es raujos augšā kā armijas laikos pie trauksmes. Šaujam gaisā korķus, lai tie poļi brīnās. Ēdam torti, ieprovējam beherovku un vēl vienu otru grādīgo. Labs rītiņš! Ka nesanāca vakarā, tad vismaz tagad.
Atkal krāmējamies autobusā un pošamies prom. Ceļš pa taisno, neiebraucot Varšavā, izrādās labu labais. Nesen izremontēts. Garlaicīga tomēr tā trenkšanās cauri poļiem, bet neko darīt. Lietuvas robeža šķiet jau gandrīz kā mājas. Saulrietu sagaidām Lietuvā caur logiem. Te klāt arī Latvija, vakarīgā Rīga un naksnīgā Valmiera. Pēc pusnakts beidzot esam mājās Burtniekos. Noguruši kā suņi, bet laimīgi.

Nobeigumā daži gudri secinājumi un padomi, kas varātu arī noderēt.
Ceļā uz rietum un dienvideiropu Poliju parasti uztveram kā kaut ko tādu, kam labāk iznesties cauri pēc iespējas ātrāk. Bet ir viņa mums ceļā un nekur nepazudīs. Pie tam visu cieņu Polijai – ir tomēr panu zeme viena no Eiropas lielvalstīm ar savu nozīmīgu vēsturi. Ir arī pie poļiem ko skatīt, tomēr skrienam cauri. Nu tad par cauri skriešanu. Kur , ko, kā? Ja aprēķins ir – Varšavu naktī, tad no Rīgas jāizbrauc ap 11tiem, jo līdz Polijas galvaspilsētai ceļš ar četriem “pitstopiem” paprasīs apmēram 12 stundas. Par vietām, kur mēs skrējiena laikā piestājām. Pirmā pietura benzīntanks apmēram pusceļā starp Bausku un robežu ceļa kreisajā pusē, laikam Statoils, bet varbūt arī ne. Atsevišķā ēkā pieklājīgas tualetes. Benzīntanks ar veikaliņu, kur nopirkt kādu picu vai hotdogu un kafiju un avīzi tālajam ceļam. Nākošā pieņemamā vieta ir benzīntanks uzreiz aiz Kauņas Nemūnas pretējā pusē kalna galā ceļa labajā pusē. Arī tualetes par brīvu. Tālāk robeža. Labāk paciesties un uz leišu tualetēm neiet, jo šajā ziņā ar retiem izņēmumiem Lietuva vēl arvien ir akmens laikmetā – divas pēdas (labi, ja nav apčurātas) un caurums grīdā. Ak leiši, leiši!… Labāk šķērsot robežu un tad iet nokārtoties pie poļiem. Ir gan tualetes normālā skatā, gan valūtas samainīšanas iespējas. Pie viena jānopērk ceļu nodokļa karte jeb tā saucamā “vinjetka”. Vismaz vienā vietā, ieejot iekšā, tad taisni un pa labi, nopērkot vinjetku, var dabūt arī kafiju kā bonusu. To man šoferītis Māris ierādīja. Tālāk pēc apmēram 2 stundu brauciena piestājām kādā benzīntankā pirms Lomžas. Bija veikals, bārs un tualete. Uztaisījām drūmo rindu, jo tualete viena, tieši priekšā patrāpījās kāda grupa no Daugavpils un tad vēl pa kronai no mums iekasēja. Secinājums, nav ko visiem rindā stāvēt – viens otrs iestājas, samaksā naudiņas, bet pārējie pa starpu šmauc iekšā tā pat.
Lomžā nevajag sekot norādēm uz Varšavu, bet braukt it kā taisni Ostrow Mazoveckij virzienā. Tā ir taisnāk un ātrāk.
Varšavas centrs naktī izskatās skaists, izgaismots. Mēs gan nepiestājām, bet var uz stundiņu iepauzēt, pārbraucot Vislu un nogriežot zem tilta.
Mūsu mēŗkis bija rīta agrumā nokļūt Veļičkas sālsraktuvēs pie Krakovas. Lai arī ceļš kādus 70km garāks, bet izdevīgāk tomēr braukt caur Čestohovu. Laika izteiksmē un ceļa kvalitātē viennozīmīgi iznāk vinnēt. Aiz Varšavas pie Jankiem bijām nodomājuši iebraukt kādā jēdzīgā benzīntankā, lai izpucētu zobus un nobriestu naktsguļai. Notēmējām uz “Shell”. Nācās vilties. Laiks bija drusku pāri 23iem pēc poļu laika un neviens mūs iekšā nelaida. Braucām tālāk un apmēram pēc 20km BP benzīntanks mūs sagaidīja daudz viesmīlīgāk. Jēdzīgas tualetes, kafūzis un arī veikals, kas tobrīd gan tomēr bija aizvērts nelielas unventūras veikšanai.
Veļičkas sālsraktuvēs ir vērts ierasties rīta agrumā. Mēs bijām klāt krietnu laiku pirms atvēršanas. Tualetes tur atkal ir par brīvu, var izmazgāt nakts miegu. No rīta arī cilvēku nav tik daudz. Kad ap desmitiem iznācām atpakaļ virszemē, pie kasēm drūzmējās apmeklētāju jūra. Ja neesat no rīta, tad vismaz grupām jau nu noteikti atmaksājas pieteikties iepriekš, samaksāt papildus naudiņas un iet bez rindas.
Krakovā ir simpātiska pils un vecpilsēta. Nav slikti tur ieklīst kaut uz stundiņām trīs, četrām. Ko skatīt, tas jau ir cits jautājums.
Mājupceļā bija ieplānots pārnakšņot kādā kempingā, lai nav pa nakti autobusā jāmocās. Mūsu aizrunātā vieta bija Kožienicē, kas atrodas 33km uz ZA no Radomas un apmēram 90km no Varšavas. Viens četrvietīgs namiņš par 23 zlotiem, vai mūsu naudā apmēram 5Ls uz cilvēku. Visas iespējas rīta agrumā sadraudzēties arī ar vietējām vāverēm, kas tur skraidelē apkārt un čiekurus grauž. Atpakaļceļā nebraucām caur Varšavu, bet no Gora Kalvaria nogriezām pa labi uz Ostrow Maz. Pavisam labs, svaigi remontēts ceļš. Prieks braukt.
Slovākijā, ejot pa kalniem un dabas takām, drošs palīgs noteikti būs kartes. Bez tām varbūt labāk vispār taku labirintos nedoties. Kartes drukā vairākas kompānijas. Manuprāt jēdzīgākās ir firmas “VKU” iespiestās. Tajās ļoti laba lieta ir norādes, cik daudz laika nepieciešams takas posma veikšanai. Ja kas, mūsu pašu Jāņasētā šādas kartes var nopirkt. Man gan nepaveicās, jo citi aktīvisti pirms manis visa jau bija izpirkuši un es savējās iegādājos Slovākijā. Vēl jāpiebilst, ka taku veikšanai ierakstītie laiki mums izrādījās mazliet par straujiem. Ja gribas iet mierīgi un baudīt dabu, kartē norādītais laiks jāpareizina ar 1,3 vai 1,5.
Plānojot nākamās dienas plānus, vērts painteresēties par laika prognozi, jo laiks kalnos ir diezgan nepastāvīgs un var pabojāt jūsu plānus. Tā arī mums sanāca Hopoka virsotnē dzīvot pa miglu jeb precīzāk – mākoni, bet Augstajos Tatros neizdevās, kā ieplānots, uzbraukt ar pacēlāju, jo stiprā vēja dēļ pacēlāji negāja. Iepriekšējā dienā toties laiks bija ideāls, praktiski bez jel kādas vēja pūsmiņas.
Kalnos milzīgu minerāļa pudeli līdzi nestiepu. Izlīdzējos ar plasmasas krūzīti un kalnu strautu ūdeni. Te gan varētu būt pāris iebildumi. Ūdens ir tik tīrs, ka no viņa ir grūti atdzerties. Dzer, dzer un gribas vēl. Otra iebilde – ir versija, ka milzīgās tūristu masas šos kalnu strautus manāmi uzlabo ar saviem čurūdeņiem. Grūti teikt. Man gan šķiet, ka tā gluži nav. Šī problēma varētu būt galvenajās tūristu koncentrēšanās vietās, vairāk šo kalnu strautu lejtecēs, bet augstāk kalnos diez vai.
Kalnos ejot, noteikti līdz der paņemt kādu apģērba gabalu, kas nelaiž cauri lietu, jo kāds negaisīgs mākonis var uznākt visai pēkšņi un saulains rīts vēl nenozīmē, ka tāds būs arī vakars. Labākie apavi noteikti ir tūristu zābaki, kaut vai paši vienkāršakie. Botes ar nav sliktas, bet labāk, ja potītes ir drosībā un pēdas lieki neļodzās, jo iešana galvenokārt sanāk pa akmeņainām takām. Der atcerēties, ka, lai izvairītos no noberzumiem, ikvienus apavus der iepriekš iestaigāt. Ļoti var noderēt arī vējjaka, jo pat karstā vasarā apmēram 1800 metrus virs jūras līmeņa un augstāk no mīlīgā siltuma var nebūt ne vēsts. Labāk līdz kāds lieks apģērba gabals, nekā zilas miesas, kā nedēļu ledusskapī nostāvējušai vistai.
Ja kalnos dodoties ir doma lejā tikt ar pacēlāju, nav par ļaunu noskaidrot, līdz cikiem tas darbojas. No Hopoka, piemēram, pēdējais lejā gāja 16.15. Vēl kas interesanti, no Hopoka lejā dodoties, neviens biļetes neprasīja.
Par alām. Arī tajās ejot par ļaunu nenāk kāds siltāks apģērba gabals, jo normāla pazemes temperatūra ir 7-8 grādi pēc Celsija. It sevišķi auksti ir ledus alās. Tur temperatūra svārstās ap nulli. Fotografēšanai un video nepieciešams iegādāties papildus biļetes. Var, protams, nepirkt un mēģināt fotografēt tā pat, bet, piemēram, Dobšinas ledus alā mums burtiski skatījās uz pirkstiem.
Ja alkoholu nemīli, Slovākijā ir visas iespējas dzīvot bez tā. Savukārt, ja grādīgo lietošanas prieciņi ceļojumos ir tavas dzīves sastāvdaļa, saturies! Alus darītavas un šķirnes ir vairāk, nekā spēsi nogaršot. Atsevišķs jautājums ir stiprie alkoholiskie dzērieni. Droši var teikt, ka neesi bijis Slovākijā, ja neesi nogaršojis nacionālo plūmju kandžu – sļivovicu. To ražo rūpnieciski un visādos variantos. Pats naturālākais – 52 grādi un garša patiešām kā kandžai. Ir arī gruševicas un citādas “vicas”. Otrs populārs grādīgais – borovička. Labākā tādā ieapaļā pudelē ar kadiķa zariņu iekšā. Slovāki pirms dažiem gadiem ar nosaukumu “Tatranskij čaj”, “Goralskij čaj” un vēl kaut kāds tur “čaj” ir sākuši ražot nopietnus 52, 62 un 72 grādīgus alkoholiskos padzērienus, kurus pēc notestēšanas atzinām par ļoti garšīgiem. Tiesa gan, pudelēm otrā pusē kautrīgi rakstīts, ka lietojami proporcijā 1:3.
Valoda. Sazināšanās ir diezgan jautra. Teiksim tā, vislabāk slovāki runā slovāku valodā. Viens otrs runā angļu valodā, pēc statistikas mazliet vairāk vācu valodā. Ir cilvēki, kas vēl kaut ko atceras no krievu valodas. Vispār, ja runāsi krieviski, bet slovāks tev pretī pa savam slovākiski, var gadīties, ka viens otru tīri normāli sapratīsiet, jo tā pati slāvu valodu grupa jau vien ir. Hostelī, kur nakšņojām bija tā – viena jauna darbiniece runāja normālā angļu valodā, saimnieks – apšaugāmā krievu valodā, bet saimniece – tikai pa savam. Galu galā sarunājos ar visiem un bija trakot labi.
Autobuss. Pirms braukt, ir labi noskaidrot, cik jaudīgs motors ir braucamajam, lai zinātu, ar ko rēķināties. Slovākija tomēr ir kalnaina zeme un neizbēgami nāksies grabināt augšā pa 7-12 procentīgiem kāpumiem, varbūt kaut kur arī pa vēl ko stāvāku. Mūsu busam ar kāpumiem tā gāja, kā gāja… Rezultātā manis sākotnēji plānotajos laikos šur tur neiekļāvāmies. Visādi citādi saviem šoferiem varu teikt tikai vienu vienīgu lielu paldies!
Pārsteidza vakaros gar ceļmalām daudzie ar sēņu un ogu groziem stāvošie cerībā kādam garāmbraucējam ko pārdot. Vispār bezdarbs slovākijas laukos un mazpilsētiņās ir nopietna problēma. Mazdārziņi un to produkcija gan vietējo vidū nav pārāk iecienīti. Bet sļivovicai naudiņa atrodas…
Bešenovas termālie baseini. Tie tā arī ir jāuztver – vairāk kā termālie baseini, mazāk kā ūdensatrakciju vieta. Tās trubas, kas reklāmās redzamas, reālajā dzīvē nekādas dižās nebija. Pa garāko vispār īsti nobraukt nevarēja. Vienam no mūsējiem nācās trubas vidū celties kājās un pašam skriet lejā. Bet baseini forši, tas nekas, ka ūdens vājprātīgi brūnā krāsā. Varbūt ir vērts ņemt ne pašu lētāko variantu, bet vidējo, jo tad ir iespējas piekļūt šādām tādām ekstrām, baseiniem, strūklu masāžām arī zem jumta paslēptajā parka daļā. Bešenova mūs sajūsmināja ar bezgala piņķerīgo piebraukšanu. tur nu acis ir jātur plaši vaļā. Jāizstudē kartes un vēl, tuvojoties pa lielo ceļu, jāpapūlas nepaskriet garām grūti pamanāmajām nobrauktuvēm. Ar norādēm arī tur nav īsti lādzīgi.
Popradas akvaparkā ir vērts atcerēties, ka no 17iem iekšā laiž ar 30 procentu atlaidi. Lai izdzīvotos uz nebēdu, ar pāris stundām pietiek, bet var, protams, arī ilgāk.
Labākais laiks braukšanai varētu būt vai nu pavēls pavasaris, vai vasaras sākums, jo augustā viss sniegs kalnos jau bija izkusis un mazie strautiņi Slovākijas Paradīzē arī galīgi panīkuši. Vēl viens iemesls - aprīlī, maijā arī tūristi varētu būt mazāk un līdz ar to brīvāka piekļūšana objektiem.
Galvenais secinājums – Slovākija ir ļoti skaista, jauka zeme, ar demokrātiskām cenām un tas nozīmē, ka jābrauc vēl.