Brīdī, kad rakstu šo aprakstu, ir 2011.gada 13.februāra vakars.
Svētdienas vakars. Auksts vakars. Sinoptiķi prognozē, ka visu nākošo
nedēļu pieturēšoties auksts laiks un man gribas viņiem ticēt. Jau
šodien termometra stabiņš negribēja celties augstāk par -15, bet vēl
pirms dažām dienām lielās sniega kupenas manāmi plaka, jo temperatūra
lielākoties bija plusos.Kā jau svētdienā, kad nekur nav
jāsteidzas, arī šorīt pamatīgi izgulējos, bet kad nu beidzot tiku ārā no
gultas un paskatījos pa logu, sapratu, ka krūtīs atkal kaut kas
ietrīsas un sauc pie dabas. Plāns, kurp doties, nebija ilgi jāgudro, jo
jau iepriekš biju domājis paskatīt kādu vēl neredzētu leduskritumu
vietu. Vadoties no ne pārāk bagātā informācijas klāsta internetā, biju
izlobījis, ka šis tas interesants varētu būt salīdzinoši netālu Priekuļu
apkaimē Raunas un Rauņa krastos. Arī manam uzticamajam ceļojumu biedram
Krišam nebija divreiz jāsaka. Šādas tādas drēbes somā, maizītes un
termosu ar piparmētru tēju somā, mašīnā iekšā un prom. Nu nemaz jau tik
agri neaiztaisījāmies... Pusdienas laiks bija klāt. Pa ceļam Ģibolu kalnā
uz pāris mirkļiem izkāpjam. Es papriecājos par plašo panorāmas skatu un
uzmetu aci Raunas ielejai, bet Krišs tikmēr izbauda lidojuma prieku,
lecot no kādas iespaidīgas kupenas. Mašīnu atstājam pie
Vaives dzirnavām. Tobrīd saprotu, ka par godu mūsu vēlajai izbraukšanai
varēšu realizēt tikai daļu no plāna un pāris iecerētās Rauņa klintis
šoreiz nāksies atlikt, jo šoreiz vairāk interesē tas, kas ir Raunas
krastos. Tur posmā starp Vaives ieteku un Cēsu - Valmieras ceļu nav
sanācis būt. Visu noteikti neizstaigāsim, nav arī tā domāts, bet pie
pāris kartēs atrodamiem iežiem aizkļūsim. Arī pie pašām Vaives
dzirnavām abpus ceļam ir skaisti smilšakmens atsegumi, bet man padomā
Vanderu iezis un Raibās klintis (dažviet sauktas arī par Raibās muižiņas
klintīm). Labā ziņa ir tā, ka ilgstošais atkusnis un uznākušais
sals mums ir sagādājis ļoti labus iešanas apstākļus - pamatīgu sērsnu,
kurai pa virsu sasnigusi apmēram 8cm bieza irdena sniega pūka. Ne tik
labi tas, ka pētīdams dažādas kartes, esmu kļuvis nevis gudrāks, bet
gandrīz vai otrādāk. Kāpēc? Tāpēc, ka dažādos informācijas avotos vieni
un tie paši ieži saucas atšķirīgi, vai arī atrodas dažādās vietās. Šī iemesla dēļ jau šobrīd mājās pie datora sēžot, varu secināt, ka Vanderu iezim
nepievērsu vajadzīgo uzmanību tādēļ, ka kādā it kā visnotaļ ticamā
literatūras avotā viņš ir minēts kā Raunas kreisā krasta iezis, bet dabā
laikam jau tomēr atrodas apmēram 100m pirms Vaives ietekas Raunā tās
kreisajā krastā iepretim vecam grants karjeram. No otras puses, vismaz
šodien, gar šo iezi garām noejot, nekādus leduskritumus neizdevās
ieraudzīt. Varbūt, ka bija paslēpušies zem sniega, jo par tā trūkumu
šoziem patiešām nevar sūdzēties... Pirms Vaives ietekas pa kritušiem kokiem viegli tiekam pāri uz kreiso krastu. Ne viena ne otra no upēm nav aizsalušas. Ir skaidrs, ka tālāk diez vai kaut kur pāri upei vēl tiksim, tādēļ turpinām iet nu jau pa Raunas kreiso krastu.
Upe šajā posmā strauja, ūdeņi tumši, tumši. Apmēram 1km aiz Vaives
ietekas klāt arī gaidītās Raibās klintis. Ļoti simpātiskas. Klintis upes
labajā krastā izveidojušas loku un viss runātais apkārtējā klusumā skan
gandrīz vai kā milzu mucā. Rodas iespads par kaut ko nedaudz līdzīgu
Skaņajam kalnam. Saules staru rotaļas klints sienā mums abiem zīmē
pamatīgu raibumu gar acīm - Raibās klintis taču! Skatos, kur gan ir
leduskritums? Vajadzētu būt diezgan lielam un skaistam, bet nekā. Vietu
gan atrodu, kur viņam vajadzētu būt. Starp klintīm izveidojusies
pamatīga plaisa, bet tās lejasdaļā iesalis arī neliels ledus aizkars.
Šobrīd pavisam niecīgs. Nākas secināt, ka pēc lielā atkušņa
leduskritumam vēl mazliet par agru. Nu ko? Būs jāpiestaigā vēl kādu citu
reizi! Nedaudz papriecējuši acis dodamies tālāk. Arī
nākošajā upes līkumā iegūlis neliels iezītis un no tā skaists skats uz
Raibajām klintīm. Interesanti, ka no šīs vietas uz priekšu vienīgās
pēdas, ko redzam, ir tikai dzīvnieku atstātas. Pēc nepilna kilometra
Raunas kreisajā (mūsu) pusē nonākam līdz vēl vienam ļoti skaistam
sarkanā smilšakmens atsegumam. Ja var ticēt topogrāfiskajai kartei, tad
tas ir Trepes iezis,ko sākotnēji, pētot man pieejamo informāciju, biju
iedomājies par Vanderu iezi esam. Lai nu kā ar nosaukumiem, bet
nejūtamies par velti nākuši. Skaisti! It sevišķi iespaidīgs skatu punkts
paveras no kādas "ložas" virs klintīm. Pa stāvu nogāzi nokāpjam līdz
klints sienas pakājei arī pretējā galā. Es fotografēju, Krišs priecājas
un pamana to pašu, ko es. Kā pasakā skan viņa vārdi: "Skaisti! Neviena skrāpējuma, neviena uzraksta!" Šajā brīdī manī uzmutuļo divtik liels prieks, par to, ka Krišs, ar mani kopā staigājot, arī kļūst zaļi domājošs. Tālāk
vairs neejam, jo diena jau sliecas uz vakara pusi, bet līdz mašīnai
atpakaļceļš pa taisno cauri mežam vēl apmēram pusotru kilometru tāls.
Arī sals kniebj vaigos, bet visādi citādi saģērbušies esam pietiekami
labi un par salšanu nevaram sūdzēties. Es savu pēdējo bildi pirms
pilnīgas fotoapatāta akumulatora pamiršanas paspēju vēl noķert
brīsmīgo skaistuļu, latvāņu, laukā, bet drīz arī mašīna klāt un reizē ar
pēdējiem rietošās saules stariem varam doties mājup.
Pāris labojumi un minējumi saistībā ar aprakstā minētajiem vietvārdiem
Man visu laiku bija nemierīgs prāts, domājot par iežiem, kurus abi ar Krišu apskatījām. Jo vairāk skatos un meklēju, jo lielākas šaubas ir par to, kā kuru vietu sauc. Galvenokārt runa ir par Vanderu iezi. Nākas secināt, ka Vanderu iezis tomēr atrodas Raunas kreisajā krastā apmēram 2km lejpus Vaives ietekas, tātad varētu būt tas, ko aprakstā dēvēju par Trepes iezi. Tādā gadījumā vai nu Vanderu ieža otrs nosaukums ir Trepes iezis, vai arī LR Valsts Zemes dienesta satelītkartē (M1:50000) ir ne tas nosaukums ierakstīts... Pastāv arī trešā iespēja, ka līdz Vanderu iezim nemaz neaizgājām, jo kādā citā info avotā bija minēts, ka viņš atrodas apmēram 3km no Vaives ietekas. Tādā gadījumā tas, ko apskatījām varētu būt Trepes iezis, bet Vanderu iezis vēl pēc dažiem upes līkumiem. Būšu pateicīgs, ja par visām šīm neskaidrībām man kāds zinātājs spēs sniegt pareizas atbildes! Noslēgumā jāpiebilst, ka 13.februārī pie Vanderu ieža vai varbūt Trepes ieža neatradām ne vienu, ne otru izslavēto lielo leduskritumu, pat ne mazākos leduskritumu aizmetņus. Un arī tas bija viens no papildus faktoriem, kas mani maldināja, runājot par visu iepriekš minēto. Šodien uzzināju arī vēl vienu Raibās muižiņas ieža 19.02.2011. nosaukumu - Čūsku iezis.
Par Vandru iezi
Paldies par vērtīgu informāciju piedzīvojumu meklētājam Vilnim Spundiņam! Manu aizdomu trešā versija apstiprinājās - līdz Vandru iezim abi ar Krišu nemaz neaizgājām. Tas atrodas vēl mazliet tālāk un šoziem ir greznojies ar ļoti skaistiem leduskritumiem. nu nekas, būs man iemesls vēl kādu reizīti aizbrist! 4.04.2011.