Atpakaļ uz "Eiropas ziemeļi (2014)"

Pārgājiens uz Nordkina zemesragu.

Nordkina zemesrags, saukts arī par Kinnarodenu, ir Eiropas sauszemes tālākais ziemeļu punkts un nokļūšana šajā vietā ir mūsu piecpadsmit dienu garās ekskursijas galvenais mērķis. Nordkinam tuvākajā apdzīvotajā vietā Mehamnā nokļūstam vēlā 26.jūlija pievakarē, precīzāk sakot, varētu teikt, ka ir jau nakts, ja vien visapkārt nebūtu gaišs kā pievakarē. Jā, vasarā saule šeit nenoriet divus mēnešus! Ne kempingu, ne kādu greznāku vietu te nemeklējam, jo vēl pirms ceļošanas internetā jau ir izpētīts, ka cenas priekš mums, parastajiem latviešiem, te ir tuvu astronomiskām... Visa mūsu kompānija esam tādi, kam nav pilnīgi nekādu iebildumu gulēt teltīs, ka tik būtu, kur tās uzsliet. Mākoņi apkārt staigā diezgan draudīgi, bet lietus nelīst un tas mums ir pats galvenais. Vēl tik tāda problēmiņa, kā atrast kādu telts celšanai puslīdz piemērotu vietu un, ticiet man, tas šeit nav nemaz tik vienkārši. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo mazāk ir līdzenu zemes pleķīšu bez akmeņiem. Vai nu akmeņi, vai mitraines. Visādi citādi Norvēģija ir viena ļoti jauka zeme arī telšu celšanai, jo tās var celt gandrīz vai visur, ja vien tas nav pārāk tuvu privātmājām, bet brīvas zemes te ir, cik uziet, un tīrs ūdens arī netrūkst. Mēs sev piemērotu vietiņu atrodam pavisam netālu no Mehamnas tāda pat nosaukuma upītes krastā. Kad saslienam teltis arī pusnakts jau ir klāt, bet fotogrāfijās var labi redzēt, kāda mums šī pusnakts stunda ir. Viss apkārt gaišs un, ja vien nebūtu pelēcīgi nomācies laiks, mēs varētu jūsmot par sauli kas spīd no ziemeļiem pār Barenca jūru. Šāds prieciņš gan mums izpaliek.
Mūs gaidošajam pārgājienam ir sava priekšvēsture - septiņus gadus gara priekšvēsture. 2007. gadā gatavoju savu pirmo ekskursiju uz Eiropas ziemeļiem un tad, kā jau par lietām, kas ir tālas un nezināmas, man par šo pusi bija ļoti virspusējs priekšstats, bet tā jau tas ir ar daudzām lietām, kuras iepriekš nav izbaudītas. Sākotnēji es visā nopietnībā biju pārliecināts, ka tālākais Eiropas Ziemeļu punkts ir izdaudzinātais Nordkaps un tas arī tika stādīts par galveno mērķi šajā pirmajā braucienā. Rokot dziļāk, es priekš sevis atklāju, ka Nordkapam blakus esošais zemesrags Knivšelodens atrodas pusotru kilometru tālāk uz ziemeļiem un Nordkaps tādējādi ir viena liela fikcija, kas domāta tiem, kam visur ir ar mašīnu klāt jāpiebrauc, bet uz netālo Knivšelodenu iet 9 kilometrus gara tūristu taka! Tā šīs ekskursijas mērķis nedaudz pārveidojās un jaunais uzstādījums bija pa polārās dienas naksnīgo daļu aiziet līdz Knivšelodenam. To mēs toreiz arī izdarījām. Apmēram tajā pat laikā, interesējoties vēl pamatīgāk, nācu pie atklāsmes, ka esmu maldījies dubultīgi, jo abi minētie zemesragi taču atrodas uz Magerojas salas, ko ar kontinentu savieno septiņus kilometrus garš tunelis, bet tā jau vairs nav sauszeme. Īstais Eiropas sauszemes punkts, saukts par Nordkina ragu jeb Kinnarodenu, atrodas 90 kilometrus uz austrumiem no Nordkapa un dažādos informācijas avotos ir daudz mazāk popularizēts, jo laikam jau nav ne tuvu komerciāli tik izdevīgs. Kā nekā no tuvākās piebraucamās vietas līdz Nordkinam ir vairāk kā 12 kilometri, mērot pa taisnu līniju, bet reālajā dzīvē vēl krietni tālāk un iet tādu gabalu kājām saistoši var būt tikai retajam. Tomēr doma kādreiz aizstaigāt līdz īstajam tālākajam Eiropas sauszemes ziemeļu punktam pirms septiņiem gadiem manā galvā neglābjami ieperinājās. Toreiz es zināju, ka šī diena kādreiz pienāks un nu viņa bija klāt!

---

Nākošās dienas rītā nekur īpaši nesteidzamies, jo galvenais ir izgulēties un kārtīgi sataisīties, sakārtot mugursomas tā, lai pēc tam varam kārtīgi iet. Plāns ir iet pa dabā ar tūriem (akmeņu kaudzēm) iezīmētu taku. 24 km vienā virzienā un tik pat arī atpakaļ. Ir skaidrs, ka nekāda labiekārtotā taciņa nebūs, tādēļ iešana paprasīs diezgan daudz enerģijas. Gājienu esam sadalījuši trijās daļās. Pirmais mērķis ir ar visām mugursomām un teltīm veikt 19km līdz skaistam jūras līcim, tur atstāt visas savas nastas, uzsliet teltis un tad doties līdz pašam Nordkinam un atpakaļ, kas būs vēl 10 kilometri. Tad atpūtīsimies, izgulēsimies un mērosim 19 kilometrus atpakaļ līdz sākuma punktam. Tumši pelēkie mākoņi un pērkons, kas mūs pabaidīja naktī, nu ir tālu, diena solās būt jauka un tas viss ir cerīgi. Pirms došanās ceļā, aizbraucam līdz pilsētiņai ar domu tur informācijas punktā dabūt detalizētu, pārgājienam piemērotu karti, jo kaut kas jau ir, bet gribas nopietnāku informāciju. Ir svētdiena un izrādās, ka svētdienās vietējais tūrisma informācijas punkts vispār ir slēgts... Arī netālajā viesnīcā puisis recepcijā neko sakarīgu nemāk teikt, tik vien, ka varbūt pastā kaut kas ir atrodams. Ejam uz pastu, bet arī tas, protams, ka ciet. Izlemjam beigt cīnīties ap papildus informācijas iegūšanu un iztikt, kā ir. Dodamies uz takas sākuma punktu, kas atrodas līdzās Mehamnas lidostai. Iedomājamies arī lidostā vēl apskatīties, vai nav kāda informācija. Lidosta, pats par sevi saprotams, ir ciet un, kā vēsta uzraksts uz durvīm, būs vaļā tikai no 16.00. Šādi visādos sīkumos laiks ir krietni aizskrējis uz priekšu un pārgājienu sākam ap vieniem pēc vietējā laika. Labā ziņa ir tā, ka takas sākuma punktā parādās arī Norvēģijā tradicionālais sarkanais "T" burts, kas nozīmē, ka taka ir marķēta un, kā var saprast, salīdzinoši nesen. Pārskatāmā attālumā ir manāmas vēl pāris zīmes un tas ļauj mums justies drošāk. 
Tā kā pārgājiena gaitu, kā jau ierasts, čakli iemūžināju fotogrāfijās, turpmākajā aprakstā vairāk bilžu, kuras pavadīs arī komentāri.

Augšā mūsu maršruts, kurā ar tumši sarkanu nelielu piecstūri ir iezīmēta telšu celšanas vieta. Savukārt zem šī teksta mūsu kopbilde pirms došanās ceļā. No kreisās: Jānis, Gita, Igors, Krišs, Dana un priekšā es.

 Vēl ne tik senās fotogrāfijās koka plāksne ar uzrakstu karājās dzelzs ķēdēs starp abiem vārtu akmens stabiem. Kad mēs pienācām, viņš vāļājās kaut kur pie staba, zālēs iemests... 2005.gadā (interneta enciklopēdijā Wikipedia teikts, ka 2004.gadā) šo taku oficiāli atklāja Norvēģijas kroņprincese Mete Mārite. Tad ap stabiem rotājās arī sastādītas puķes. Šobrīd viss tāds kā pamests, aizaudzis... Toties ir svaigs marķējums un gājējiem tas laikam gan ir svarīgāk nekā pāris aizaugušas puķudobes. Nu tad - aiziet! No sākuma taka ved gar lidostas žogu, bet drīz vien pagriežas uz rietumiem un sāk celties augšā kalnā. Taka no sākuma ved pretējā virzienā nekā ir galamērķis, bet tas tikai tāpēc, lai izietu pa mazāk grūtām vietām, jo, lai arī absolūtie augstumi nav nekādi lielie, reljefu jūras virzienā ir izvagojušas vairākas upītes, kas veido gravas un dažviet pat nelielus kanjoniņus.

Apmēram pēc četriem noietiem kilometriem klāt arī pirmā šķērsojamā upīte. Šeit taka pārstāj vest prom no zemesraga un pagriežas rietumu virzienā. Apkārtnē ir vairāki skaisti ezeriņi. Pati iešana nav pārāk grūta. Dažbrīd sanāk kāpt nedaudz augšā, tad atkal lejā, brīžiem ir nedaudz jāpalaipo pa akmeņiem.

Vispār jau tās fotogrāfijā redzamās sēnītes ir maziņas, tāpat kā pundurbērziņš, kuru viņas ir pāraugušas. Šādi zaļi zāles pleķīši kļūst arvien mazāk un pamazām apkārtne pārvēršas milzīgā akmeņu tuksnesī. Lieki piebilst, ka arī iešana ir pa vieniem vienīgiem akmeņiem. Dabas skati apkārt vienreizēji, bet pats pārsteidzošākais ir mērogi - viss ir tālāks un lielāks, nekā acis grib novērtēt. Tas, ko acis nosaka kā puskilometru tālu esam, dažbrīd negrib un negrib tuvoties, kamēr izrādās, ka ir visi divi kilometri jau noieti. Un arī metri un kilometri nemaz tik ātri nelasās. Akmeņi, akmeņi, akmeņi. Labi vēl, ka laiks labs un redzēt var tālu, tālu. Pakalnu muguras ir lēzenas un milzīgas. Uzkāp vienā tādā un cerīgi skaties ziemeļu virzienā, vai kaut kur tālumā nebūs manāmas Nordkina kontūras. Nekā... Nākošais tāds pats milzenis priekšā. Kāp tajā ar klusu cerību, bet atkal nekā.

Kādā trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā kilometrā beidzot pienāk tas brīdis, kad no viena pakalna virsotnes ziemeļu malā var ieraudzīt Nordkinu. Tālu... Kas to lai vairs sazin, cik tālu, jo pamazām jau ir nākusi saprašana, ka acīm nevar īsti ticēt. Tomēr pamalē manāmais mērķis atkal dod papildus spēku. Arī uz austrumiem un rietumiem paveras neatkārtojami skati uz citiem zemes ragiem un jūru. Prātojam vai tas ļoti tālais pie pašas rietumu pamales nevarētu būt Nordkaps (fotogrāfijā apakšā pa labi). Esot trīssimt metrus virs jūras līmeņa, skaidrās debesis ļauj redzēt visu līdz pat apvārsnim. Laikam jau tomēr nav Nordkaps, 90 kilometri kā nekā. Un ja nu tomēr? Skatāmies, ievelkam dziļi elpu un priecājamies. Eh, skarbi un skaisti! Kāpjot pa nogāzi lejā kārotais Nordkina zemesrags atkal izgaist no redzesloka un priekšā ir viens vienīgs nebeidzams akmeņu lauks, ko dažbrīd izdaiļo kāds ezeriņš. Vienubrīd pieķeru sevi pie domas, ka ir pārņēmusi sajūta - šie akmeņi nekad nebeigsies.

Kāpjot vienā no kārtējiem pakalniem, akmeņu struktūra pēkšņi strauji izmainās. Tie ir kļuvuši plakani, lien laukā no zemes kā asas dinozaura spuras. Te nu zābakiem ir pa īstam, ko turēt. Kājām arī... 

Viss reiz beidzas, arī milzīgais akmeņu lauks. Dabā pamazām atgriežas zaļā krāsa, dzīvība. 

Vēl pēc kāda laiciņa sasniedzam upes ieleju un iešana jau kļūst nesalīdzināmi vieglāka.

Turpmākie pāris kilometri mūs ved pa Sandfjordelvas ieleju un tad priekšā paveras ļoti tīkama aina. Jau pavisam tuvu ieraugām arī Kinnar-Sandfjordu, to pašu, kura galā ir iecerēts uzcelt teltis un tālāk jau doties bez mugursomām plecos.

Ieraugot skaisto līci, atkal jau pārņem sajūta, ka nekas daudz vairs nav palicis, varbūt puskilometrs, bet kur nu! Atkal šie maldīgie mērogi! Īstenībā līdz mūsu nolūkotajai pļavai ir vēl vismaz divi.

Beidzot, beidzot klāt ir arī pirmais nospraustais mērķis! Esam tikuši līdz zaļajam līcim ar smilšaino pludmali, kuru ieskauj divi gandrīz trīssimts metrus augsti stāvi krasti. Pa labi tālumā Nordkins. Prātā pārcilāju citu fotografēto šajā vietā. Viss ir it kā tā, bet tomēr savādāk. Viss ir nesalīdzināmi lielāks grandiozāks, nekā biju iztēlojies. Līcis ir milzīgs, balto smilšu liedags tāpat. Krasta terase, uz kuras stāvu, arī. Lejā pa pludmali vientulīgs dzīvojas ziemeļbriedis. Paldies viņam! Pateicoties šim ragainim, man ir kaut neliela iespēja fotogrāfijā parādīt grūti aptveramo mērogu. Visam tam piedevās laika apstākļi ir pacentušies mūs atalgot ar fantastiskām ūdens un mākoņu krāsu spēlēm. Nenožēloju nevienu gramu izsvīsto sviedru, nevienu mirkli šurp nokļūšanai veltītā laika.

Vienu brīdi atvelkam elpu kā nu kuram vairāk tīk. Igors un puikas mēģina ko izmakšķerēt, dāmas arī pēc saviem ieskatiem bauda apkārtējo mieru. Es staigāju apkārt fotografēdams, noskatīdams vietu telšu celšanai un lūkodams pēc kādiem kokmateriāliem, lai kaut kad vēlāk iekurtu ugunskuru. Sākotnēji vēl pirms ekskursijas man bija ideja iekurt uguni pašā jūras krastā, jo tas ir pilns ar visādiem baļķiem, dēļu galiem un citādām drazām, ko jūras straumes un vētras šajā līcī ir saskalojušas. Tagad, lūkodamies uz visu šo bagātību no apmēram četrdesmit metrus augstā stāvā krasta, no sākotnējās idejas pamazām atvados, jo teltis gribas celt augšā krasta zaļajā terasē, bet visa kokmateriālu bagātība ir tur lejā... Savukārt augšā tuvākā vieta, kur tikt pie sausiem zariem, ir apmēram trīssimt metrus attālajā upes ielejā, kur aug apmēram pusotru metru augsti krūmi. Domu par ugunskuru atstāju vēlākam laikam.
Klīzdams gar stāvo krastu, pretējā līča galā pamanu kādu cilvēku. Tas visa līdzšinējā pārgājiena laikā ir tikai otrais. Svešinieks pēc kāda brītiņa nāk mūsu virzienā, sasveicinās un aprunājamies. Izrādās, ka viņš ir dabas fotogrāfs no Vācijas, kas šurp līdz līcim ir atīries apkārt zemes ragam ar jūras kajaku. Fototehnika vīram ir nopietna un šāda dabas fotografēšana - maizes darbs. Pie sevis klusībā nodomāju, ka arī es labprāt līdzīgi būtu gatavs strādāt, tik vai es būtu gatavs vienatnē ar kajaku pa Barenca jūru irties, par to gan neesmu pārliecināts. Iet un rāpties, lai skaistus dabas skatus noķertu, to gan!
Ap vienpadsmitiem vakarā atstājam mantas zaļajā pļavā un dodamies sava pārgājiena turpinājumā. Līdz mērķim pieci kilometri tomēr vēl ir jānoiet. No sākuma pa jūras malu gar līci un tad zemākajā vietā, kas atdala raga galu no pārējās Nordkina daļas un ir labi redzama fotogrāfijās, augšā un tad jau līdz pat raga galam, kamēr ieraudzīsim pašu tālāko Eiropas sauszemes punktu.

Plašais jūras līcis ir pārsteigumu pilns - gan savādās klintsbluķu piramīdas, gan izskaloto drazu bagātība. Krišs prāto, ka te mierīgi varētu uz dzīvi palikt. Kā nekā viss nepieciešamais mājas būvēšanai un izdzīvošanai ir atrodams, te nevienam nevajadzīgi mētājas pat ļoti normāli zvejnieku zābaki! Galu galā pie kādas klints uzejam arī pamestu, pussabrukušu būdiņu. Mūsu mērķis gan ir cits, tāpēc dodamies vien tālāk.

Netālu aiz pussagruvušās būdiņas mūsu taka sagriežas pret kalnu un tad sākas kārtīgs kāpiens augšup. Viegli nav, jo kājas jau ir manāmi sagurušas, bet papildus iedvesmu dod fantastiskie skati un vēlme beidzot nokļūt līdz zemesraga galam.

Kad esam tikuši augšā un šķiet, ka mērķis tūlīt tiks sasniegts, tomēr izrādās, ka ir jāiet vēl un vēl. Aiz virsotnes seko neliels kritums un vēlreiz ir nedaudz jākāpj augšā. Tad priekšā parādās varens tūrs un šķiet - jā, nu tad beidzot, bet nekā... Lielajam tūram seko vēl viens tūrs (tas, uz kura sēž Krišs), bet arī no tā vēl nevar raga galu saskatīt. Ejam tik uz priekšu, līdz kamēr tomēr beidzot ieraugām savu mērķi! Te nu viņš ir!  Nordkins, Kinnarodens, sauc, kā gribi, bet ap vieniem naktī pēc vietējā laika stāvam vietā, no kuras uz priekšu ziemeļu virzienā ir vairs tikai Barenca jūra un Ziemeļu Ledus okeāns! Dažviet aprakstos angļu valodā šo vietu manīju nodēvētu par "top of Europe". Tā jau arī ir, pa sauszemi tālāk vairs nav kur iet un, kartē skatoties, esam nokļuvuši pašā Eiropas "augšā" (lai nu piedod man rūdīti ģeogrāfi par šo izteicienu!).

 Top kopīgā fotogrāfija ar mūsu Latvijas karogu un tad pamanu, ka laika apstākļi pēkšņi strauji mainās. No rietumiem pār jūru, kur bijuši, kur ne, uzrodas mākoņi un burtiski pāris minūšu laikā mūs aprij. Viss ietinas miglā un puskrēslā. Nekāda lielā acu mielošana vairs nesanāk, tomēr apzinos, ka mums ir pamatīgi noveicies, jo, kas būtu, ja mēs šeit nokļūtu kaut pārdesmit minūtes vēlāk... Bet mēs paspējām un pietiek pat ar tām dažām minūtēm, lai mēs šos vienreizējos skatus ierakstītu savās galvās uz mūžu. Jā, arī fotoaparātos tas viss ir iemūžināts!

Atpakaļceļš līdz telšu vietai mums ir miglā tīts. Vēl pāris stundu gājiens un atkal esam zaļajā pļavā līča galā, ceļam teltis un ap pusčetriem no rīta liekamies pie miera.

Mūsu naktsmieru nedaudz patraucē putnu klaigas un ziemeļbriežu soļi tupat līdzās mūsu teltīm. No guļammaisiem izkārpāmies, kad pulkstenis rāda jau gandrīz divpadsmit. Lielais, pelēkais mākonis pa šo laiku ir pacēlies pāris simtus metru augstāk, bet tomēr vēl aizvien klinšu smailes vaļā nelaiž. Ziemeļrietumu pamale virs jūras gan tāda cerīga. Šķiet, ka skaidrojas. Velku ārā prīmusu, gatavojam kārtīgu auzu pārslu putru, iedzeram kafiju, vācam teltis un ap diviem pēcpusdienā sākam savu  19 kilometrus garo mājupceļu.

Necik daudz neesam gājuši, kad satiekam divus ceļiniekus - eksotiska paskata vīru ar trijās nepaklausīgās bizēs sapītu bārdu un optimistisku dāmu. Kā jau ierasts, apsveicinos un pārmijam dažus vārdus angļu valodā. Te pēkšņi kungs, saprazdams, ka neesmu nekāds anglis, jautā: "Suomilainen?" Es viņam pretī: "No, latvian." Un tad seko negaidītais! Kungs iesaucas: "Latvieši!!!" Arī no manas puses seko sajūsmas saucieni. Turpmākā saruna jau notiek latviešu valodā un top arī draudzīga kopbilde.

Esam nogājuši apmēram trešo daļu no atpakaļceļa, kad debesis nevis noskaidrojas, kā cerējām no sākuma, bet tieši pretēji - mūs panāk lietus mākoņi. Turpmākā diena ir pelēka un piemirkusi. Vairs nav vakardienas sajūsma, bet ir vienkārši mājupceļš. Vēl gan satiekam kādu vācu studenti, kas mācās Zviedrijā un brīvajā laikā vienatnē ceļo. Meitene ir optimisma un apņēmības pilna nokļūt tur, kur mēs jau esam bijuši. Vēlam viņai veiksmi un izturību un dodamies savu ceļu.

Ap deviņiem vakarā ieraugām Mehamnas krāsainos namiņus un lidostu. Turpat arī vārti ar takas sākuma un beigu punktu. Viens aiz otra izmirkuši un saguruši atkal izejam cauri akmens stabiem, tikai šoreiz jau no pretējās puses. 21.34 top arī kopbilde un apmierināti varam uzskatīt, ka šis 48km garais un nebūt ne vieglais pārgājiens ir veikts.