Stolove kalnu NP un Sņežņiks

Ceļojumu apraksti un fotogalerijas/ 2016

Stolove kalnu nacionālais parks un Sņežņiks (Lieldienas, 2016)

Mūsu Lieldienu braucieniem šis bija jau sestais gads. Katru gadu kaut kas notiek savādāk. Lieldienas šogad bija diezgan agri - marta beigās. Jau plānojot braucienu bija skaidrs, ka sniegs kalnos būs un, visticamāk, diezgan daudz, tādēļ galamērķim izvēlējos salīdzinoši zemus kalnus - Sudetu kalnu vidusdaļu, kurā atrodas tā saucamie Galda kalni (Gory Stolove), kas ir ar stāvām, klinšainām nogāzēm un gandrīz plakanām virsotnēm, kuru augstums sniedzas nedaudz virs 900m virs jūras līmeņa. Vienu dienu izlēmu veltīt arī uz Čehijas un Polijas robežas esošajam Sņežņika kalnu masīvam, kura augstākā virsotne Sņežņiks (Králický Sněžník, čehu val., Śnieżnik poļu val.) atrodas 1425m virs jūras līmeņa.
Šoreiz braukt gribētāji pieteicās ļoti laicīgi, grupa pildījās ātri un jau apmēram pusotru mēnesi pirms Lieldienām brīvu vietu vairs nebija. Tik vien spēju, kā mierināt vienu otru zvanītāju, ka varu pierakstīt rezervistu rindā, bet rinda veidojās arvien garāka un, kad šajā sarakstā bija jau trīspadsmit vārdi, izšķīros par kaut ko tādu, ko iepriekš nebiju darījis - sarunāju sev palīgā darba kolēģi Agru, kas līdzīgi man ir kaislīga ceļotāja, un noorganizēju otru grupiņu. Un tā Zaļās ceturtdienas pēcpusdienā ceļā devāmies ar diviem busiņiem - vienu lielu, vienu mazu, bet jau nākošās dienas priekšpusdienā bijām savā galamērķī - Ležicē, kas atrodas Polijā Stolove kalnu nacionālajā parkā pavisam netālu no Čehijas robežas.

Pirmais pārgājiens
Iekārtojušies viesu namā un paēduši pusdienas, dodamies pirmajā pārgājienā. Viens no Galda kalniem ir netālu no naktsmītnēm, bet ir paslēpies aiz pāris citiem pakalniem. Diena ir pelēcīga, bet tas mums daudz netraucē, jo redzamība ir salīdzinoši laba un tas nozīmē, ka sanāk ne tikai iešana, bet arī skaistu skatu skatīšana.
Pārgājiena pirmais posms ved pa Galda kalnu pakājes viļņotajiem laukiem līdz nokļūstam līdz zilajai takai. Klintis vēl redzēt nevar, bet par to klātbūtni liecina daudzie meža nogāzēs izkaisītie akmens bluķi. Pēc neilga brīža taka griežas uz kalna pusi un tad jau klāt ir arī pirmais kāpiens. Taka ved stāvā kalnā. Dažviet zem kājām ir veci, krietni nodiluši akmens pakāpieni. Pēc apmēram 20 minūšu ilgas kāpšanas augšup tiekam arī līdz klintīm un pie pirmajiem panorāmas skatiem, kas turpinājumā mūs priecē brīdi pa brīdim. Kalnam, kā jau tas ir raksturīgi galda kalniem, nav izteikta virsotne. Tieši pretēji - visa augša ir viena liela plakankalne. Mūsu taka, nu jau marķēta zaļā krāsā, ved pāri šai plakankalnei uz ZA pusi. Vidiene daudzviet ir mitra, purvaina un ar nelielām priedītēm apaugusi, bet pretējās puses nogāzē atkal vairākas klinšu grupas. Lielākā no tām, ar nosaukumu Biale Skaly, ir pamatīgs klinšu sienu un stabu labirints. Taka tam izlīkumo cauri un tālāk jau gar klintīm pa dzelteno marķējumu ved līdz pat galda kalna ziemeļu galam, kur uzved uz ceļa. Pretējā ceļa pusē ir atsevišķa neliela virsotne ar nosaukumu Ptak, kuras galā kopš 1790. gada stāv pēc Prūsijas karaļa Frederika Vilhelma II pavēles celtais forts, lai sargātu robežu ar Austriju. Vieta patiešām izvēlēta labu labā. Paldies karalim, jo tagad tā tūristiem kalpo kā lielisks panorāmas punkts. Mums panorāma tāda pašvaka, jo pelēkā, pievilgusī diena jau sliecas uz vakara pusi, bet tālumā tā vai tā var saskatīt galveno nacionālā parka objektu - Lielo un Mazo Ščeļiņeca kalnus. Tur mēs rāpsimies pēc divām dienām, bet šoreiz jāpošas mājup, kamēr vēl nav uznākusi tumsa, kaut gan visu laiku jūtamies kā tādā krēslas zonā. Atpakaļceļā taka nu jau pa zilu marķējumu ved gar galda kalna iespaidīgo apmēram 2km garo klinšu sienu. Pa ceļam ir arī šīs dienas augstākais punkts Narožnik (851m. v.j.l.). Tas atkal jau kalpo arī kā izcila skatu vieta. Atpakaļceļā ir vēl vairāki skatu punkti. Visbeidzot esam atpakaļ tajā pat vietā, kur uzkāpām kalnā. Pa to pašu taku lejā un pāri laukiem prom uz mūsu naktsmītnēm. Kad esam tikuši galā, arī vakars ir klāt.

Otrā diena
Otrajā dienā dodamies uz netālo Čehiju. Tur mūsu sākotnējo plānu par pārgājienu Kralicky Snežnik ainavu parkā, jeb Šniežnicki ainavu parkā (čehiem 1.variants, poļiem 2.), papildina pavisam nesen apmeklētājiem atvērts iespaidīgs objekts ar nosaukumu "Stezka v oblacich", ko latviski varētu tulkot arī kā "Pastaiga mākoņos", bet angļu valodā ir dots nosaukums "Sky walk". Rīts nav pats jaukākais - līdzīgi iepriekšējai dienai miglā tīts, tomēr laika prognoze ir daudzsološa. Pacēlājs ved kalnā, bet augšā viss miglā tīts un iespaidīgo 55m augsto objektu, ko ir grūti nosaukt par skatu torni, ieraugām jau augšā uzbraukuši. Pastaiga pa taku pelēkajā mākonī patiešām ir iespaidīga. Vēl tik nedaudz ceru, ka migla tomēr izklīdīs un, kad dodamies jau lejup un cerības gandrīz ir zudušas, debesis tomēr pēkšņi paveras, logs mākoņos kļūst arvien lielāks un varam baudīt fantastiskus skatus ar apkārtnes ainavām un apkārt skrienošiem mākoņiem. Pēc visa tā apmierināti un mierīgu sirdi varam doties atpakaļ lejā uz Horni Moravas ciematiņu, lai dotos kārtīgā pārgājienā pa blakus esošo kalnu grēdu.
Pārgājiens Šniežnicki ainavu parkā
Pēc "Pastaigas mākoņos" dodamies kārtīgā pārgājienā. Mūsu maršruts no Horni Moravas ciematiņa ved augšup uz kalnu grēdas muguru, kas ved pa Čehijas republikas un Polijas robežu un kuras augstākais punkts ir Kralicky Snežnik (čehu valodā) 1424m augstā virsotne. Jau uzreiz ir skaidrs, ka līdz šai virsotnei paspēs aiziet tikai paši ātrākie gājēji un, atskatoties uz paveikto, varu teikt, ka apmēram ceturtajai daļai grupas tas izdevās. Pārējiem bija vēl trīs īsāki pārgājiena varianti, atbilstoši vēlmēm un spējām. Arī es kopā ar vēl vairākiem gājējiem šoreiz līdz virsotnei neaizgāju, bet saīsināju maršrutu līdz Maly Snežnik (1326 m) virsotnei un tad pa robežu devāmies no kalna lejā, pa ceļam apskatījāmies dažus nelielus ūdenskritumus un līdz ar krēslu bijām atpakaļ lejā pārgājiena sākuma punktā. Daži pilnu maršrutu veikušie ieradās vēl stundu pēc mums, kad apkārt valdīja jau kārtīga tumsa. Mierinājumam gan jāsaka, ka maršruts bija izplānots tā, ka pēdējo stundu bija jāiet pa meža ceļu gar Morāvas upi, kur nomaldīties nekur nevarēja. Tā vai tā citiem gājējiem iesaku šim maršrutam it sevišķi sniega apstākļos veltīt visu dienu.
Lai vai kā, šis pārgājiens bija ļoti skaists. Diena noskaidrojās un daba mūs pamatīgi palutināja ar izciliem skatiem. Ja lejā sniegs bija jau nokusis, tad apmēram no 800-900 metriem tas bija un jo augstāk, jo vairāk, un uz 1100 metriem un augstāk sniega sega bija pamatīga - tāda, ka metrīgi robežstabiņi, gar kuriem gāja taka, daudzviet pilnībā bija zem sniega.

Trešā diena
Trešās dienas plānos bija Galda kalnu nacionālā parka skaistākās vietas.
Dienu sākām ar klinšu masīvu, kas saucas Błędne Skały. Vispirms pāris kilometri ar kājām, lai līdz šīm klintīm nokļūtu, jo ar autobusiem tur klāt piebraukt nevar. Tad vienā no panorāmas skatu punktiem tapa mūsu grupas fotogrāfija, kurā, šķiet, esam gandrīz visi. Pēc tam devām iepazīt šo klinšu labirintus, ar ko šī vieta arī ir tik īpaša. Taka izved cauri tikai vienai klinšu daļai un vairākās vietās ir norobežota, lai kāds nejaušības vai ziņkāres pēc kaut kur neaizklīst. Šoreiz tas ir pavisam nopietni, jo klintis šeit veido visīstāko milzu labirintu. Interesanta vietiņa. Kad nu pretējā pusē bijām iznākuši ārā, devāmies pa kārtējā galda kalna plakano muguru uz centrālo nacionālā parka objektu - iespaidīgo Szczeliniec Wielki kalnu. Šeit nu gan beidzot sajutām, ka arī poļiem ir Lieldienas un ka arī poļi mīl staigāt un atpūsties. Vieta apmeklētības ziņā apmēram tāda pati, kā mums Sigulda rudenī. Rāpjas visi, arī tādi, kas visticamāk reizi gadā no mājas izkustas. Vieta katrā ziņā skaista, ar vairākām panorāmas skatu vietām un vienīgā visā nacionālajā parkā, kur kalna galā ir arī kafejnīca.
Visbeidzot jau pievakarē devāmies uz vēl vienu klinšu masīvu - Radkowskie Skaly. Apmēram stundu garais pārgājiens šeit bija kā skaists punkts visai mūsu Lieldienu ekskursijai.

Pirmais pārgājiens