Pārgājiens gar Burtnieka ziemeļaustrumu krastu (Vidusburtnieks, 2018)
21.janvārī, kas ir pasludināts par Sniega dienu, nelielā interesentu pulciņā dodamies pārgājienā gar Burtnieka ziemeļaustrumu krastu no Silzemnieku pludmales līdz Zvejniekiem. Lielākā pārgājiena daļa sakrīt ar dabas lieguma "Vidusburtnieks" teritoriju. Pārgājiena iniciatore ir Burtnieku novada sporta un kultūras koordinatore Elīna. Mērķis - izpētīt, vai minētajā posmā ir iespējams izveidot dabas taku, un, protams, izbaudīt kārtīgu ziemas dienu, kas šogad laika apstākļu dēļ ir gandrīz vai ekskluzīva iespēja. Āra temperatūra nu jau vairāk kā nedēļu ir noturējusies zem nulles, ezers ir aizsalis, ezerā ietekošās upes lielākoties arī un tas šoreiz ir būtiski, jo mūsu pārgājiena maršruts ved pāri gan Sedai, gan Rūjai.
Lūk, neliela mūsu pārgājiena shēma:
Lūk, neliela mūsu pārgājiena shēma:
Pārgājiena sākuma un beigu vieta ir apzīmēta ar sarkano apli, pats maršruts ar dzelteno līniju. No sākuma gājām gar krastu, bet atgriezāmies pa ezeru un nogājām apmēram 16km. Tas viss bez liekas steigas mums prasīja apmēram 5 stundas.
Interesantākais, kas šajā maršrutā ir redzams un izbaudāms.
1. Raga mežs. Neliels meža ceļš gar senu ezera kāpu apliecas apkārt pussalai, ko tautā sauc arī par Raga galu. Šajā posmā ir saglabājies pirmatnējais mežs ar priedēm, ozoliem un citu sugu kokiem, bet vismaz man vissaistošākie šķiet savvaļā augošie ozoli. Izmēru ziņā viņiem līdz dižkokiem patālu, bet ainava ir unikāla, jo cik tad nu mums Latvijā vēl ir saglabājušies tādi pirmatnēji neskarti meži ar ozoliem. Šeit ir arī viena ļoti interesanta vieta, kur aug slīpas priedes un pie zemes kā āķi saliekušies bērzi, jo tiem, acīm redzot, ir savulaik ir nācies izturēt palu atnesto ledus blāķu uzbrukumu. Raga galā izdevās uziet arī vienu iepriekš neuzmērītu dižpriedi (2,83m). Te paldies jāsaka dabas pētnieka Daiņa Ozola vērīgajām acīm. Vienā vietā ir arī ļoti laba pieeja ezeram, ko ir izkopis teritorijas saimnieks. Ļoti jauka vieta atpūtai, bet jāatceras, ka normāli tūristi aiz sevis atpūtas vietās un arī citur nekādus papīrus, pudeles, maisiņus un citu drazu neatstāj. Interesanti ir vērot šī paša saimnieka kokos saliktos bišu stropus. Neliels posms no Mallatakas līdz Sedas upei ir mazliet sarežģītāks, jo bez iemītas takas sanāk iet apmēram kilometru līdz stigai, kas izved pie upes. Ja līdzi ir kompass vai navigācija, tad nav nekādu problēmu. Vienīgi nevajag iet gar pašu Mellataku pa brikšņiem, bet nedaudz nostāk pa mežu. Ejot bez jelkādām palīgierīcēm vismaz pagaidām, kamēr nav izveidota taka, gan pastāv iespēja nomaldīties.
2. Sedas šķērsošana. Vasarā pastāv iespēja kādu gabalu uz augšu no Sedas laivu bāzes upi šķērsot pa kritalām vai arī meklēt kādu seklāku vietu, kur pārbrist, bet tā varētu būt neliela problēma. Jebkurā gadījumā Seda nav pārāk plata - apmēram 10-15m.
3. Vēl viena jaunuzmērīta dižpriede (2,98m) posmā starp Sedu un Rūju netālu no ceļa ezera pusē. Tās galotne augstu virs zemes sažuburojas trīs pamatīgos stumbros.
4. Rūjas lejtece ir ļoti simpātiska. Kreisajā krastā ir pāris pļavas, kurās vajadzības gadījumā var uzsliet arī teltis. Pati upe šeit ir apmēram 40m plata un tās forsēšana vasarā ir interesants pārbaudījums. Uzreiz saku, ka pārbrist pāri nav iespējams un ir jāmeklē citi varianti - vai nu jāsarunā laiva, vai jātaisa kāds improvizēts plosts no piepūšamajiem matračiem. Pie viena iesaku apzināties iespējamos riskus - pašu drošība un arī iespēja samērcēt mantas. Tuvākais tilts pār Rūju ir vairākus kilometrus pa tecējumu uz augšu un gar krastu līdz tam var sanākt pamatīga laušanās pa brikšņiem. Tādā gadījumā alternatīva ir uzreiz no Sedas laivu bāzes pa meža ceļiem doties uz šo tiltu, bet tālākais maršruts būs diezgan garlaicīgs.
5.Rūjas labajā krastā ir liela atteka un arī tās krastos aug seni ozoli,. Ejot pa aizaugušu taku apmērma pēc 300m būs klāt pļaviņa ar ēkas drupām. Ja visu esmu pareizi sapratis, tad šeit nu sākas tā vieta kur ir bijusi senā Zvejnieku apmetne. Dabā ar ne ģeologa-vēsturnieka acīm skatoties gan nekas īpašs nav manāms. Visa gadu tūkstošu senatne ir paslēpusies zem zemes un brikšņos.
6. No Zvejnieku apmetnes vietas apmēram pus kilometru Košķeles virzienā ir Bērzu māju vieta. Pašas mājas jau sen vairs nav, bet senie koki aug un tie ir vienkārši izcili. Piecas dižliepas! Resnākā no tām šobrīd jau 5,50m resna un arī pārējās daudz neatpaliek, jo tievākajai, kas atrodas vistuvāk ceļam, apkārtmērs ir 4,50. Pārējās, tātad, 5,50m, 5,02m, 4,54m un 5,32m.
7. Atgriešanās uz pārgājiena sākuma vietu pa aizsalušo ezeru arī ir interesants un ļoti ainavisks piedzīvojums.
Tas šajā maršrutā manuprāt tad nu arī ir tas interesantākais. Noteikti vēlos pieminēt pāris problēmas un pat draudus, kas ir saistīti ar šo maršrutu un arī taku, ja tāda tiks izveidota (uz ko ļoti ceru).
Pirmais drauds šai takai it sevišķi pirmajā tās posmā no Silzemnieku pludmales līdz Sedai ir mežinieki!... Lielākā daļa Raga mežu pieder Latvijas valsts mežiem un pēdējos gados šis no ģeoloģijas un bioloģijas skatu punkta savulaik izcilais mežs ir krietni cietis. Jau maps.google.com kartē paskatoties var redzēt, cik nenormāli izzāģēts tas ir un zāģēšana turpinās. Ejot pa meža ceļu gar ezera krastu salīdzinoši lielā posmā redzējām ar sarkanu iezīmētus kokus. Šīs vietas pārvēršana par izcirtumu būs briesmīgs un neatgriezenisks zaudējums. Ļoti ceru, ka zāģēšanu vismaz šajā posmā izdosies nepieļaut. Ceru!
Otrs drauds gājējiem ir abu upju šķērsošana gan vasarā, gan jebkurā citā gadalaikā, kamēr nav uzsalis pamatīgs ledus. Tas pats attiecas arī uz staigāšanu pa ezera ledu. Esiet uzmanīgi un saprātīgi!
Šeit varat aplūkot mūsu pārgājiena fotogrāfijas:
Interesantākais, kas šajā maršrutā ir redzams un izbaudāms.
1. Raga mežs. Neliels meža ceļš gar senu ezera kāpu apliecas apkārt pussalai, ko tautā sauc arī par Raga galu. Šajā posmā ir saglabājies pirmatnējais mežs ar priedēm, ozoliem un citu sugu kokiem, bet vismaz man vissaistošākie šķiet savvaļā augošie ozoli. Izmēru ziņā viņiem līdz dižkokiem patālu, bet ainava ir unikāla, jo cik tad nu mums Latvijā vēl ir saglabājušies tādi pirmatnēji neskarti meži ar ozoliem. Šeit ir arī viena ļoti interesanta vieta, kur aug slīpas priedes un pie zemes kā āķi saliekušies bērzi, jo tiem, acīm redzot, ir savulaik ir nācies izturēt palu atnesto ledus blāķu uzbrukumu. Raga galā izdevās uziet arī vienu iepriekš neuzmērītu dižpriedi (2,83m). Te paldies jāsaka dabas pētnieka Daiņa Ozola vērīgajām acīm. Vienā vietā ir arī ļoti laba pieeja ezeram, ko ir izkopis teritorijas saimnieks. Ļoti jauka vieta atpūtai, bet jāatceras, ka normāli tūristi aiz sevis atpūtas vietās un arī citur nekādus papīrus, pudeles, maisiņus un citu drazu neatstāj. Interesanti ir vērot šī paša saimnieka kokos saliktos bišu stropus. Neliels posms no Mallatakas līdz Sedas upei ir mazliet sarežģītāks, jo bez iemītas takas sanāk iet apmēram kilometru līdz stigai, kas izved pie upes. Ja līdzi ir kompass vai navigācija, tad nav nekādu problēmu. Vienīgi nevajag iet gar pašu Mellataku pa brikšņiem, bet nedaudz nostāk pa mežu. Ejot bez jelkādām palīgierīcēm vismaz pagaidām, kamēr nav izveidota taka, gan pastāv iespēja nomaldīties.
2. Sedas šķērsošana. Vasarā pastāv iespēja kādu gabalu uz augšu no Sedas laivu bāzes upi šķērsot pa kritalām vai arī meklēt kādu seklāku vietu, kur pārbrist, bet tā varētu būt neliela problēma. Jebkurā gadījumā Seda nav pārāk plata - apmēram 10-15m.
3. Vēl viena jaunuzmērīta dižpriede (2,98m) posmā starp Sedu un Rūju netālu no ceļa ezera pusē. Tās galotne augstu virs zemes sažuburojas trīs pamatīgos stumbros.
4. Rūjas lejtece ir ļoti simpātiska. Kreisajā krastā ir pāris pļavas, kurās vajadzības gadījumā var uzsliet arī teltis. Pati upe šeit ir apmēram 40m plata un tās forsēšana vasarā ir interesants pārbaudījums. Uzreiz saku, ka pārbrist pāri nav iespējams un ir jāmeklē citi varianti - vai nu jāsarunā laiva, vai jātaisa kāds improvizēts plosts no piepūšamajiem matračiem. Pie viena iesaku apzināties iespējamos riskus - pašu drošība un arī iespēja samērcēt mantas. Tuvākais tilts pār Rūju ir vairākus kilometrus pa tecējumu uz augšu un gar krastu līdz tam var sanākt pamatīga laušanās pa brikšņiem. Tādā gadījumā alternatīva ir uzreiz no Sedas laivu bāzes pa meža ceļiem doties uz šo tiltu, bet tālākais maršruts būs diezgan garlaicīgs.
5.Rūjas labajā krastā ir liela atteka un arī tās krastos aug seni ozoli,. Ejot pa aizaugušu taku apmērma pēc 300m būs klāt pļaviņa ar ēkas drupām. Ja visu esmu pareizi sapratis, tad šeit nu sākas tā vieta kur ir bijusi senā Zvejnieku apmetne. Dabā ar ne ģeologa-vēsturnieka acīm skatoties gan nekas īpašs nav manāms. Visa gadu tūkstošu senatne ir paslēpusies zem zemes un brikšņos.
6. No Zvejnieku apmetnes vietas apmēram pus kilometru Košķeles virzienā ir Bērzu māju vieta. Pašas mājas jau sen vairs nav, bet senie koki aug un tie ir vienkārši izcili. Piecas dižliepas! Resnākā no tām šobrīd jau 5,50m resna un arī pārējās daudz neatpaliek, jo tievākajai, kas atrodas vistuvāk ceļam, apkārtmērs ir 4,50. Pārējās, tātad, 5,50m, 5,02m, 4,54m un 5,32m.
7. Atgriešanās uz pārgājiena sākuma vietu pa aizsalušo ezeru arī ir interesants un ļoti ainavisks piedzīvojums.
Tas šajā maršrutā manuprāt tad nu arī ir tas interesantākais. Noteikti vēlos pieminēt pāris problēmas un pat draudus, kas ir saistīti ar šo maršrutu un arī taku, ja tāda tiks izveidota (uz ko ļoti ceru).
Pirmais drauds šai takai it sevišķi pirmajā tās posmā no Silzemnieku pludmales līdz Sedai ir mežinieki!... Lielākā daļa Raga mežu pieder Latvijas valsts mežiem un pēdējos gados šis no ģeoloģijas un bioloģijas skatu punkta savulaik izcilais mežs ir krietni cietis. Jau maps.google.com kartē paskatoties var redzēt, cik nenormāli izzāģēts tas ir un zāģēšana turpinās. Ejot pa meža ceļu gar ezera krastu salīdzinoši lielā posmā redzējām ar sarkanu iezīmētus kokus. Šīs vietas pārvēršana par izcirtumu būs briesmīgs un neatgriezenisks zaudējums. Ļoti ceru, ka zāģēšanu vismaz šajā posmā izdosies nepieļaut. Ceru!
Otrs drauds gājējiem ir abu upju šķērsošana gan vasarā, gan jebkurā citā gadalaikā, kamēr nav uzsalis pamatīgs ledus. Tas pats attiecas arī uz staigāšanu pa ezera ledu. Esiet uzmanīgi un saprātīgi!
Šeit varat aplūkot mūsu pārgājiena fotogrāfijas:
