Ukrainas un Rumānijas Karpati (2018)

Jau sen vēlējos aizbraukt uz Ukrainu - gan pa Karpatu kalnu takām pastaigāt, gan pabaudīt vietējo kolorītu. Pēdējo reizi šeit bija būts vēl sensenajos skolas (padomju) laikos un atmiņas tādas pablāvas un sadrumstalotas, bet valodas par to, kā šobrīd ukraiņi dzīvo, dzirdētas visvisādas. Jābrauc un jāskatās!
     Pa ceļam uz kalniem vēl divas piestāšanas - nakšņošana Polijas pilsētā Ļubļinā, kuras naksnīgo pusi nedaudz centāmies izbaudīt, un kaut neliela iepazīšanās ar Rietumukrainas nozīmīgāko pilsētu Ļvovu. Tad nu par to arī pirmajās šī apraksta galerijās.

Ļubļina fotogrāfijās
​Ļubļinā pabijām tikai tik daudz, lai pārnakšņotu pa ceļam uz Ukrainu. Iebraucām pa tumsiņu, iekārtojāmies naktsmītnēs un tie, kam vēl bija iedvesma, devāmies pastaigā pa pilsētu. Lielais, plašais laukums ir Lietuvas laukums, jo šī pilsēta ir iegājusi vēsturē kā vieta, kur tika parakstīta Ļubļinas ūnija - dokuments, kas apvienoja Lietuvu un Poliju vienā viduslaiku superlielvalstī Žeščpospoļitā. Simpātiska vecpilsēta, dzīvelīga gājēju iela, daudz tūristu un jaunatnes, aktīva kultūras dzīve. Galerijas pēdējā fotogrāfijā ir redzama jaunā Ļubļinas opera.

Ļvovas foto ainiņas
Pirms Ļvovas pāris stundas pavadījām uz robežas, tad vēl apmēram stundu ceļā un klāt bijām. Pirmais iespaids - ielās valda mērens haoss un troksnis, visi, kam nav slinkums, pīpina, luksoforus ievēro, bet citādi pieklājība uz ielas ne pārāk augstu kotējas. Viesnīca 100 metrus no Ļvovas operas un vecpilsētas. Pēcpusdienu veltījām pilsētas iepazīšanai. Uzreiz varu pateikt, ka puse dienas Ļvovas iepazīšanai ir daudz, daudz par maz. Sanāca pēc mēneša vēlreiz šajā pilsētā uz pāris dienām pabūt un arī šīs pāris dienas bija krietni par maz. Secinājums: lai arī esmu dabas cilvēks, Ļvova ar tās vecpilsētu man ļoti iepatikās. Ir šeit sava veida eksotika un šarms, ko rada viss kopā - vēsturiskās ieliņas, nami ar iekšpagalmiņiem un veseliem pagrabu labirintiem, restorāni, krodziņi un kafejnīcas visdažādākajām gaumēm, ielu muzikanti, tirgotāji un mākslinieki un, galu galā, daudzie cilvēki, kas šeit jūtas ļoti brīvi. Ceru, ka manas fotogrāfijas kaut nedaudz pauž šo atmosfēru. Šķiet, ka divi labākie skatu punkti uz pilsētu ir no rātsnama torņa un kalna ar nosaukumu Visokij Zamok. Atsevišķa stāsta vērti ir Ļvovas krodziņi. Interesanti, ka gandrīz vai nav tādu eirostandartizētu ēstūžu. Ej, kur gribi, visur ir kaut kāds savs piesitiens, dažbrīd pat ļoti eksotisks un spēcīgs piesitiens un ieiet gribas nevis tāpēc, lai kaut ko par katru cenu apēstu, bet gan tāpēc, lai pārsteigtu sevi ar kaut ko interesantu. Turpinājumā daži krodziņu nosaukumi, bez atšifrējuma par to, kas sagaida iekšā,  bet iekšā sagaida vairāk, nekā ir pausts nosaukumā: Kafijas raktuves, Ribiņas, Speķa muzejs, Alus teātris Pravda, Mazoha kafejnīca, Piedzērušais ķirsis, Sedli un vēl un vēl. Man ļoti iepatikās alus krogs Pravda. Alus labs, bet Ukrainas gadījumā padārgs, toties ir cita pievienotā vērtība. Krogam ir savs pūtēju orķestris, kas katru vakaru spēlē labu mūziku mūsdienīgās, temperamentīgās apdarēs.
Ļvovas opera, kas ir redzama pēdējā no galerijas fotogrāfijām, ir ierindota starp skaistākajām Eiropas operām. 
Noslēgumā pāris sausi fakti par Ļvovu: pilsētā šobrīd ir apmēram 730 tūkstoši iedzīvotāju un līdz ar to Ļvova šobrīd ir lielāka nekā Rīga, un pilsētas centrālā daļa ir iekļauta UNESCO  Pasaules mantojuma sarakstā.
​Un jā, saulrietā pilsēta no Visokij Zamok kalna ir ļoti skaista.

Pārgājiens uz Maņavas ūdenskritumu
Nākošās dienas rītā atvadāmies no Ļvovas un braucam kalnu virzienā. Agrā pēcpusdienā esam ciematiņā Maņava un dodamies pirmajā pārgājienā uz tāda paša nosaukuma ūdenskritumu, kas atrodas apmēram 7km no tilta pār Maņavkas upi. Tilts ir mūsu pārgājiena sākuma un beigu vieta. No sākuma biju domājis, ka ar autobusu piebrauksim vēl pāris kilometrus tuvāk, bet ieraugot ceļu otrpus tiltam, saprotu, ka tālāk īsti nav kur. Vietējie ar dažādām tūristiem pielāgotām padomju laiku kravas mašīnām un busiņiem tūristus vadā (trīs eksotiskus transporta līdzekļus redzēju), bet mums ir pašiem savas kājas un mēs ejam. Pirms galvenā 18m augstā ūdenskrituma ir vēl viens pāris metrus augsts - abi divi ļoti simpātiski. Ir ticējums, ka, pastāvot zem ūdenskrituma, jaunību var saglabāt 100 gadus. Ir tā vai nav, kas to lai zina, bet daži vietējie ļoti centās.

Goverla
Pie Goverlas var piekļūt vismaz no trīs dažādām vietām. Mēs devāmies iekarot Goverlu no ziemeļu puses, no Zarosļak tūristu bāzes, kas ir īsākais, ātrākais un populārākais piekļuves punkts. Īsākais, ja rēķinās ar savām kājām un neizmanto vietējo pakalpojumus, jo no dienvidu, jeb Rahivas puses, vietējie ir ar mieru ar džipiem un visādiem citādiem braucamajiem pievest tuvāk. No Zarosļak puses jārēķinās ar kontroles punktu un nelielas naudas summas samaksāšanu, kā arī ar to, ka pēdējie 13km no lielā ceļa līdz tūristu bāzei ir jābrauc pa sliktas kvalitātes ceļu. Es gan nebrīnīšos, ja pēc pāris gadiem tur būs svaigs asfalts, jo ukraiņi pēdējā laikā cenšas atjaunot vairākus galvenos ceļus un arī ceļus uz populāriem tūrisma objektiem, piemēram Bukovelu, Tustaņu un Šipita ūdenskritumu. No otras puses, ja ceļi nav atjaunoti, tad tie Ukrainā ir briesmīgi un ceļš uz Goverlu pagaidām nav no labajiem.
    No Zarosļak tūristu bāzes startējam 11.00 un apmēram stunda paiet, minot egļu meža taku. Tad dabas zonas strauji nomainās un esam starp mazajām priedītēm, strupām, sniega nomurcītām eglītēm un krūmiem, bet tālumā jau var saskatīt kalna virsotni. Vēl minūtes piecpadsmit un esam jau kalnu pļavās. Kalnā kāpēji netrūkst, ir gan organizētas tūristu grupas ar kalnu pavadoņiem, gan nelielas kompānijas. Dažs labs ir saģērbies kā kārtīgs kalnu tūrists, dažs labs kāpj savās ikdienas drēbēs ar piknika groziņu rokās. Cilvēku patiešām ir daudz - kārtīgs tautas objekts. Kāpiens kalnā prasa apmēram divas līdz divas ar pusi stundas.
Virsotnē esam nedaudz pēc vieniem. Laika apstākļi brīnišķīgi. Droši varu teikt, ka mums ir paveicies, jo vēl aizvien atceros, kāda drūma un miglā tīta bija Goverlas virsotne manas pirmās vizītes laikā tālajos septiņdesmitajos. Tad vietējais gids tā arī teica, ka miglā tīta virsotne ir norma un retāki ir gadījumi, kad paveicas no šejienes panorāmas skatus baudīt.  Uzkožam, uztaisām grupas bildi, satiekam arī citus latviešus, vērojam skaistos skatus un vienu otru lietus mākoni. Dažs labs no mūsējiem aiziet lielāku līkumu - apmēram 4km DA virzienā pa kalnu grēdas virsotnītēm un tad lejā uz tūristu bāzi (pēdējie šī loka gājēji atgriezās pie autobusa jau pa krēslu ap septiņiem vakarā). Pārējie pa Goverlas virsotni nodzīvojam pusotru stundu un tad pa otru taku dodamies lejā. Pusceļā mūs sasniedz lietus mākonis un visas takas ātri vien pārvēršas par strautiem. Arī mazās kalnu upītes drīz vien izmainās līdz nepazīšanai. Lejā pie tūristu bāzes esam ap puspieciem. Kopā noieti apmēram 10km un augstuma starpība gan uz augšu, gan uz leju apmēram 800m.

Gorgani
Gorgani ir gandrīz 80km garš un 40km plats kalnu masīvs Ukrainas Karpatu centrālajā daļā starp upēm Mizunku un Prutu. Ļoti skaisti un mežonīgi kalni, kas savu nosaukumu ir ieguvuši, pateicoties stāvajām, akmeņainajām nogāzēm un virsotnēm, ko vietējie tā arī sauc par gorganiem. Dažviet šādi akmeņu lauki stiepjas pat piecu un vairāk kilometru garumā. Tos veido gadu tūkstošos erozijas procesā sadēdējuši smilšakmens bluķi un šķembas. Jāpiebilst, ka smilšakmens Rodnas kalnos un vispār Karpatos nav tāds, kā pie mums, bet daudz cietāks un patiešām ir akmens, kas veidojies no smiltīm.
    Gorgani ir Ukrainas vismazāk apdzīvotais reģions. Šeit iecienīti ir daudzdienu pārgājieni, bet ir iespējams izkombinēt arī vienas dienas kāpienus.Tas tad nu bija mūsu variants - devāmies vienas dienas pārgājienā. Starts un finišs Bukovelā. No sākuma ar pacēlāju Nr.14 pabraucām nedaudz tuvāk virsotnēm un tad ar kājām. Maršruts Pacēlāja Nr.14 beigu punkts(1180m) - Babyn Pohar(1478m) - sedliene(1300m) - Mazais Gorgans(1592m) - Siņaks(1665m) - Bukovela (880m). Kopējais attālums apmēram 16km, augstuma starpība uz augšu 850m, uz leju 1200m, laiks 7 stundas, ejot bez īpašas steigas. Paspējām gan kalna galā pasēdēt, gan mellenes pieēsties. Pa šiem klaniem labprāt vēl kādreiz pastaigātu.

Rodnas kalni
Rodnas kalni ir Karpatu kalnu masīvs Rumānijas ziemeļos. Augstākā virsotne Pietrosuls(2303m) Šajos kalnos veicām divus vienas dienas pārgājienus.
Pārgājiens: Statinuea Borša pacēlājs(1360m) - Zirga ūdenskritums(1320m) - Musceta(1899m) - Galatului sedliene(1880m) - Statinuea Borša(850m). Pavisam nogājām apmēram 22km, augstuma starpība uz augšu 1100m, uz leju 1600m, pārgājienā pavadītais laiks 7 stundas.
Zirga ūdenskritums, kas bija mūsu pārgājiena pirmais pieturas punkts, kaskāžu veidā ir 80m augsts un līdz ar to Rumānijas ūdenskritumu rekordists. No pacēlāja ūdenskritums ir salīdzinoši viegli pieejams un līdz ar to cilvēku iecienīts. Tālāk jau taka aizveda kalnā un sastapto tūristu bija daudz mazāk. Paši kalni ir viegli ejami un tajā pašā laikā ļoti ainaviski. Takām marķējums lielākoties labs, bet viens posms jau atceļā pa mežu patrāpījās tāds, ka gājām vairāk pēc navigācijas un kartes, nekā pēc marķējuma.

Rodnas kalni
​Mūsu otrais pārgājiens pa Rumānijas Rodnas kalniem. Sākotnējais mērķis bija Ineu virsotne, kas ir otra augstākā šajā kalnu masīvā, bet realitātē sanāca mazliet savādāk. Līdz galvenajai 2279m augstajai virsotnei neviens neuzkāpa, jo tā visa bija mākonī ietinusies, bet aprobežojās ar blakus virsotni Ineut, kas ir nedaudz zemāka (2222m).
Pārgājiena maršruts īsumā šāds: Rotundas kalnu pāreja(1270m) - Ineut(2222m) - Lalas ezeri un ieleja(1020m). Kopējais attālums apmēram 24km, augstuma starpība uz augšu 1150m, uz leju 1400m, pārgājienā pavadītais laiks 8 stundas.
Arī šis pārgājiens nebija sarežģīts, toties ļoti ainavisks. Skaisti kalni ar Rumānijai raksturīgajiem aitu ganāmpulkiem.

Barsanas klosteris
Kalni mūsu ekskursijā, protams, bija galvenie, bet, ja nu ir kas interesants pa ceļam, tad kāpēc gan nepiestāt? Barsanas klosteris ar savu koka arhitektūru un ziedu krāšņumu noteikti ir tā vērts, lai to apmeklētu pat neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Šīs vietas vēsture sniedzas vairāk kā 700 gadu tālā pagātnē. Pirmā koka baznīca no tiem laikiem vairs nav saglabājusies, jo tā nepārcieta tatāru iebrukumu ungāru zemēs 1717.gadā. Ungāri tatārus sakāva un 1720.gadā uzcēla jaunu baznīcu, kas šobrīd ir galvenais dievnams klostera ēku kompleksā un pamatoti iekļauta arī UNESCO pasaules mantojuma sarakstos.
Šī ir vieta, kuru noteikti ir vērts apmeklēt.

Sapantas jautrā kapsēta
Maramureša noteikti nav iedomājama bez savām koka baznīcām, bet tik pat noteikti tā nav iedomājama bez vēl viena ļoti interesanta objekta. Es nemaz arī neesmu rūdīts kapu tūrists, bet ir izņēmumi, un Sapantas jautrā kapsēta noteikti ir vieta, kurai tāpat vien garām pabraukt nevar. Šī patiešām ir unikāla vieta pasaules mērogā un vaininieks ir vietējais koktēlnieks Ioans Stans Patras, kurš jau no 14 gadu vecuma ir sācis veidot ozolkoka kapu krustus. No sākuma vietējo tradīciju garā, bet pamazām sācis tos papildināt ar nelieliem tekstiem par būtiskāko aizgājēju dzīvē un ar laiku tekstiem pievienojis klāt arī zīmējumus vai nu ar attiecīgā cilvēka nodarbi, vai negadījumu, kā ir sanācis doties uz to sauli. Ioans ir bijis dzīvespriecīgs un asprātīgs cilvēks un arī viņa krusti-epitāfijas ir tapušas tādas pat - gan slavējošas un godinošas, gan arī nedaudz sarkastiskas un jautras, atbilstoši tam, ko nu kurš savā mūžā ir sadarījis un pelnījis. Pamatu pamats visam tomēr ir reģiona cilvēku uzskati par nāvi nevis kā bēdīgu notikumu, bet gan kā vārtiem uz jaunu, gaišāku turpinājumu, kas ir svinēšanas un prieka vērts notikums. Šādi uzskati ir veidojušies paaudžu paaudzēs un pirmsākumi ir meklējami daķiešu mitoloģijā. Pats Ioans, parasts mirstīgais būdams, arī jau sen, 1977.gadā, ir atvadījies no šīs pasaules, bet galvenais viņa darba turpinātājs ir cits koktēlnieks Dumitrs Pops Tincu.

Ukrainas ainiņas
Šajā nelielajā galerijā ir dažas Ukrainas ainiņas, kas nav saistītas ar pārgājieniem, bet noķertas pa ceļam un arī Jaremčē, kur daļa grupas paviesojāmies vienā trakot lietainā dienā, kamēr otra grupas daļa devās aizraujošā raftingā pa Melno Čeremošu.
Kas iekrita acīs? Nedaudz par to vēsta šīs fotogrāfijas.
Milzīgie saulespuķu lauki starp Ļvovu un Ivanofrankovsku.
Ceļi, kas dažviet bija pasakaini labā kvalitātē, bet citviet tādi, ka zobus var izsist.
Govis, kas mierīgi staigāja pa ceļiem kopā ar visiem ganītājiem un arī bez tiem.
Ne tikai govis, bet arī vistas un pīles ceļu malās. Īsti, dzīvi lauki.
Upes, kas lietus rezultātā ļoti ātri pārvērtās līdz nepazīšanai.
Žāvēto sēņu maisi tirgū.
Eiropas savienības nestandartizētā vide un atklātie, foršie cilvēki. Braucamlīdzekļi uz ceļa ir iespējami visneiespējamākie.
Mēs viņiem esam Pribaltika un jau tāpēc vien draugi.
Ļvovā un mūsu viesnīcā bija labs alus.
​Vispār ir mazuma piegarša (visādā ziņā, ne tieši par alu runājot), gribas aizbraukt vēl.

 Rumānijas ainiņas
Šajā galerijā šis tas no tā, kas patrāpījās pa ceļam, braucot pa Rumāniju.
Pirmais, kas krīt acīs, - Rumānija ar saviem ceļiem Latviju izpogā vienos vārtos... Žēl, ka tā, bet prieks par rumāņiem.
Otrais, kas krīt acīs - laukos ir dzīvība. Govis uz ceļiem līdzīgi, kā Ukrainā, zirgi laukos ir ikdienas sastāvdaļa, nevis greznumlieta.
Par cilvēkiem grūti saprast - ukraiņi šķita draudzīgāki, atvērtāki. No otras puses, jāteic, ka naktsmītņu saimnieki ēdināja mūs labi. Vienīgi nedaudz traucēja valodas barjera, jo saimniece bija gatava ar mums runāt rumāņu, ungāru un itāliešu valodās, bet neviena no tām nebija mūsējā. Pie viena ir vērts atcerēties, ka Rumānijas vidienē un Ungārijas pierobežā ļoti daudz ir nevis rumāņi, bet ungāri.
Greznie koka vārti un koktēlniecība, amatniecība ir lietas, ko nevar nepieminēt.
Čigānu tabori arī normāla ikdiena.

Ungārijas un Slovākijas ainiņas
Priekšpēdējā ekskursijas dienā caur autobusa logu un benzīntankos pabaudījām arī Ungāriju un Slovākiju.
Ungārijā nedaudz neplānoti, bet sanāca izbraukt cauri slavenajam Tokajas vīnu reģionam, jo navigators aizrāva nevis pa bāni gar Košici un Prešovu, bet vairāk gar Slovākijas austrumu malu. Galīgi labs, braucams ceļš.
Nakšņojām jau Polijā Žešuvā un pēdējā diena bija viens vienīgs skrējiens mājup, bet, tā teikt, lai pie skaistā tiktu, ir arī putekļi jāparij un dibeni krēslos jāpadeldē.