Starp purviem un pilskalniem - rudens diena Vidzemē (2017)
Rudens šogad nepavisam nelutina - līst un līst, tomēr pa starpu gadās arī jaukas dienas un tās tad nu ir kā patiesa dāvana dabas mīļotājiem. Vienā šādā oktobra svētdienā mēs četratā devāmies nelielā izbraucienā pa maršrutu Burtnieki - Purezera taka - Ozolmuižas Mazezera taka - Grebu pilskalns un Bļodas kalns - Zilaiskalns - Burtnieki. Sākotnējais plāns bija nedaudz savādāks - apiet apkārt Augstrozes Lielezeram, bet no tā atteicāmies, jo visos purvos un ezeros šoruden ūdens līmenis ir netipiski augsts. Arī altrenatīvais plāns tapa darba gaitā, jo sākotnēji domājām izstaigāt abas dabas takas. Vispirms devāmies uz Purezera taku, kas atrodas netālu no Puikules. Jau pie stāvlaukuma citkārt mazais grāvveida strautiņš gāž melnbrūnus ūdeņus un ir skaidrs, ka ūdens līdzīgi, kā citviet Latvijā, šoruden arī šeit ir krietni virs normas. Taka ved apkārt purva ezeram, ir ļoti jauka un ainaviska. Vairākās vietās ir koka tiltiņi un laipas. Manī nepatiku raisa tikai viens un tā ir ne jau daba, bet cilvēku cūcīgā attieksme pret to... Pāris jaukajās atpūtas vietās ir pamatīgas atkritumu izgāztuves. Mīļie cilvēki - viens no pirmajiem dabā gājēja likumiem: visu, ko esi paņēmis, aiznes sev līdz! Dabā neko neatstāj! Ne pudeli, ne skārdeni, pat ne savas gardās sviestmaizes ietinamo papīru! Ieliec to visu savā somā un izgāz to visu pirmajā miskastē, bet ne jau dabā! Un nav pie šīs nekārtības vainīgi ne Latvijas Valsts meži, kuru apsaimniekošanā ir šī taka, ne kāds cits, bet vienīg ir pats cilvēks - dabā gājējs. Eh, kaut nu kādreiz tā saprašana nāktu! Bet citādi taka patiešām ļoti skaista. Ikvienam iesaku! Ozolmuižas Mazezera taku izgājām tikai daļēji, jo tā vairākās vietās bija burtiski noslīkusi. Dodoties atpakaļ uz mašīnu, radās doma, kas mūs visus ļoti apmierināja - vajag vēl kaut ko apskatīt, jo ir tāda kā mazuma piegarša. Ko darīt? No Ozolmuižas līdz Dikļiem gandrīz kā ar roku aizsniegt un turpat nieka 5 kilometri arī līdz Grebu pilskalnam un Bļodas kalnam, kurus iepriekš neesmu apciemojis. Jābrauc! Reiz tur biju garām braucis, bet nepiestāju. Piezogas tās pašas domas - pilnīga nekuriene kaut kur starp purviem. Aizbraucam, bet tur starp mežiem paslēpušies pamatīgi kalni - pilskalni! Pamatīgi pilskalni. Kā tas tā ir? Šobrīd te ir pati īstākā nomale, bet pirms septiņsimt gadiem te ir bijis viens no civilizācijas centriem. Iespaidīga vieta. Atliek vien gara acīm iztēloties, kādi šie pilskalni ir bijuši senatnē. Vareni! Un tur, kur šobrīd blakus guļ purvs pirms tūkstoš gadiem visticamāk viļņojās skaists ezers. Eh, senatne!.. Izstaigājam kalnu, izložņājam brikšņus, pabaudām mieru pie svētajiem akmeņiem un gribas vēl kaut ko. Braucam uz Zilokanu. Nāk virsū vakars, bet izbaudām mirkli arī šajā latviešu svētvietā. Gan Grebu kalnā, gan Zilākalnā ļoti gribas vienu - izbaudīt panorāmu, kas senatnē noteikti bija, bet šodien skatiens atduras mežā, krūmos, brikšņos. Esmu pilnīgi drošs, ka senči no šīm vietām brikšņos neraudzījās, ka viņu skatiens no šiem kalniem vēroja tāles. Vai nebūtu vērts arī mums šodien par to parūpēties? Šajā ziņā man vienmēr nāk prātā žemaišu varenie pilskalni Moteraitis, Medvēgalis, Šatrijas kalns un citi. Kas tie par skatiem! Eh... Varbūt arī mums ir vērts savus pilskalnus un svētvietas nevis krūmos slēpt, bet skatienam atsegt? Tas būtu tā vērts!
Purezera taka.
Ozolmuižas Mazezera taka.
Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns.
Zilaiskalns.
