Ledus apburtie

            Pārgājienos parasti dodamies vasarā, tādēļ dažam labam burtniecietim kā pārsteigums bija uzaicinājums vienā jaukā marta sestdienā uzreiz pēc skolas žetonu vakara vilkt kājās ko piemērotu brišanai pa sniegu, ielikt somā lieku vilnas zeķu pāri un doties skatīt dabas jaukumus. Ir Latvijā kas tāds, ko vasarā neieraudzīsi un tie ir leduskritumi. Jā, tieši ledus, nevis ūdenskritumi! Kas tie tādi, kāds varbūt vaicās. Dažviet, kur upju krastos slejas klintis vai stāvas kraujas, vasarā pāri tām nemanāms čalo viens otrs mazs avotiņš. Ziemas salā šie mazie avotiņi pārvēršas par apbrīnojamiem visdažādāko formu un krāsu ledus blāķiem – baltiem, zilganiem, sārtiem un pelēcīgiem. Ledus blāķis gan laikam nav īstais vārds, jo tas, kas paveras acīm, pārsteidz ar savu skaistumu un neatkārtojamību. Ziemas beigas leduskritumu skatīšanai ir pats piemērotākais laiks, tādēļ ka tad tie ir uzauguši vislielākie.

            Ceļā dodamies no paša rīta un pirmā vieta, kur apstājamies, ir pie Braslas zivju audzētavas. Maza iesildīšanās un acu pieradināšana sanāk jau pie Braslas aizsprosta, kur, ūdenim krītot un šļakstoties, uzaudzis pamatīgs ledus kalns. Turpat netālu redzams Kraukļukalna iezis un upes līkumā paēnā iezilganā krāsā dižojas pirmais apmēram septiņus metrus augstais leduskritums – īsts skaistulis! Pamielojuši acis, gar klinšu augšmalu dodamies meklēt nākošo. Nekur tālu gan nav jāiet, jo tūlīt aiz klintīm kādas graviņas gultne visa apledojusi , bet priekšā tāds kā neliels bezdibenis. No augšas neko daudz saskatīt nevar, tādēļ jākāpj lejā. Tas vienam otram sniedz īstu adrenalīna devu, jo nogāzes slīpums sasniedz grādus septiņdesmit ja ne vairāk! Dažs labs kāpienam tā arī nesasparojas, bet grūtības pārvarējušie tiek atalgoti ar pasakainu skatu. Acīm paveras apmēram trīs ar pus metrus augsta ledus siena, kas uzaugusi pāri smilšakmens nišai. Zem tās izveidojušās divas mazas ar ledus ērģelēm atdalītas zālītes, bet grīda gluda kā Ledus karalienes ballē.

            Nepilnu pus kilometru tālāk Braslas labajā krastā slejas Jāņa vārtu klintis un šeit meklējams viens no skaistākajiem Latvijas leduskritumiem. Pilnīgam labskatam nedaudz traucē iepriekšējās ziemas vētru sagāztie koki, bet tas nekas – ko daba sastrādājusi, to sastrādājusi. Mēs šeit esam tikai ciemiņi. Siena noaugusi ar visdažādākajiem ledus veidojumiem, no gludi spīguļojošiem, kā greizo spoguļu karaļvalstī, un lāsteku adatām apaugušiem kokiem līdz izteikti sarkanam, varenam leduskritumam. Zem tā pa šauru eju no sāna var nokļūt nelielā, sarkanā istabiņā. Viena siena no ledus, otra no smilšakmens, bet priekšā ledus logs.

            Nākošā pieturvieta jau kreisajā Gaujas krastā netālu no Siguldas – Raganu katls. Ejam skatīt, vai arī tur ūdens un sals nav kaut ko izveidojis. Nav gan, bet milzīgā smilšakmens piltuve stāvajā kraujā liek dziļāk ievilkt elpu tā vai tā. Patiešām, ļoti piemērota vieta, kur spīganām pulcēties!

            Tālāk braucam uz netālo Daudas ūdenskritumu, kuru daudzi dabas draugi atzinuši par skaistāko visā Vidzemē. No ceļa nepilnu pus kilometru jāpaiet ar kājām. Tuvojoties vasarā jau pa gabalu dzirdama ūdens dunoņa. Šobrīd nekā… Ejam vēl tuvāk un skatāmies. Ūdenskritumam pāri uzaudzis ledus vāks. Zem tā saklausāma čurkstoņa un burbuļošana. Tik vienā vietā izskalojušās un ar daudzām mazītiņām lāstekām apaugušas divas arkas. Nosmejam, ka pat šeit jau McDonalds paspējis ielauzties!

            Nākošā vieta, kur domājam piestāt, ir Katrīnas iezis pie Līgatnes, bet esam spiesti veikt nelielas korekcijas savā maršrutā, jo neesam rēķinājušies, ka baltā ziemā, meža vidū mazā kases būdiņā pirms Līgatnes mācību un atpūtas parka kāds gribēs no mums iekasēt naudu. Mūsu mērķis šoreiz nav minētais parks, liekas naudas arī lielākajai daļai nav, tādēļ griežam autobusiņu apkārt un braucam pie nākošā ieža. Visu jau tāpat vienā dienā nav iespējams apskatīt.

            Septiņus kilometrus no Līgatnes Cēsu virzienā majestātisks stāv Ķūķu iezis. Starp mums un vareno sienu iezaļganus mutuļus veļ Gaujas straume. Pavasara saulīte silda un sniegs augstajā kraujā jau gandrīz nokusis. Dažviet pa stāvo nogāzi lejup steidz čalojošas tērcītes. Pāris vietās pie klintīm brīdi pa brīdim atskan tādi kā pļekšķi. Tur virs sarkanās smilšakmens sienas ne tik stingrajos mālainajos slāņos veidojas noslīdeņi, kas pār klintīm krīt ūdenī. Atrodam arī meklēto. Vairākās vietās klinšu siena izrotājusies ar baltiem leduskritumiem, bet dažviet tos paspējusi sasmērēt pavasara dubļu kārta.

            Kad nokļūstam līdz Vizuļu iezim, saule jau dodas uz rietu un dziļajā Amatas gravā sāk krēslot, tomēr leduskritums šeit gana iespaidīgs, krāsas mijas starp zilganu, baltu un pelēku. Augstumu noteikt nav nemaz tik vienkārši, jo iespaidīgā dolomīta siena apaugusi ar dažādiem ledus veidojumiem. Kreisā puse, pēc skata visskaistākā, atkal atgādina kāda ledus skulptora darinātas piecus metrus augstas ērģeles. Turpat blakus pa labi, kā no burvja zižļa sastinguši, no pus klints veļas ārā milzīgi ledus viļņi. Vislielāko jautrību gan rada nokļūšana pie šī dabas brīnuma, jo pamats zem kājām ir no tīra ledus, ieslīps un slidens, bet turpat blakus mutuļo draudīgā Amatas straume, kas mirkli vēlāk pazūd zem neizkusuša ledus vāka. Negribas tur nokļūt, tādēļ drošākais un ērtākais ceļš pie ledus sienas ir tikai un vienīgi četrrāpus. Ne mazāk uzjautrinoša ir nokļūšana atpakaļ pie autobusa, jo vispirms jāuzrāpjas augšā pa stāvo, apledojušo krauju un dažam labam viss notiek pēc principa – viens solis uz priekšu, divi atpakaļ. Galu galā visi tomēr veiksmīgi esam tikuši līdz savām mīkstajām sēdvietām un dodamies māju virzienā.

            Pa ceļam vēl piestājam pie Kazu gravas. Šeit ūdenskritumiņi pa ziemu tādi kā panīkuši, gaida pavasara atgriešanos. Tad varēs uzmutuļot ar jaunu spēku.Tomēr skaisti arī tagad. Pēdējā nogāzē pirms atgriešanās autobusā vēl uzrīkojam kārtīgas šļūkšanas sacensības, jo, pārvarot daudzās gravas, ne vienā vien ir pamodies Rubeņa talants. Tad pēdējo reizi notraušam sniegu, uzmetam acis vakarīgajām debesīm, secinām, ka diena ir aizskrējusi neiedomājami ātri, un pirmo reizi iedomājamies par siltu tēju, kas gaida mājās.