Pusnakts saules zeme - Lapzeme (2007)
Otrais stāsts
Eiropas ziemeļu galapunkts – Knivšelodena zemesrags Ir 28.jūnija vakars, bet saule vēl augstu, augstu virs apvāršņa. Nu kur gan citur viņa varētu būt, ja atrodamies pašos Eiropas ziemeļos? No Nordkapa skatu laukuma lūkojos tālajos Ziemeļu Ledus okeāna plašumos un domāju savas domas. Te nu es esmu. Vēl ne tik sen tas bija no tēmas par tālajiem sapņiem, bet nu – realitāte. Tuvojas mūsu Lapzemes ekskursijas trešā nakts. Ai, nu ko es te rakstu?! Kāda nakts, ja atrodos 1000 kilometrus aiz polārā loka! Pati īstākā polārā diena. Nordkapa Polārais centrs (Nordkapphallen) ir nedaudz apskatīts, grupas kopbilde uztaisīta. Laika apstākļi, kas vienubrīd radīja bažas, arī labi un, pateicoties tiem, varēsim realizēt mūsu nākamo ieceri – doties pārgājienā uz pašu tālāko ziemeļu punktu, Knivšelodena zemesragu. Tieši tā, Nordkaps vēl nav galējais ziemeļu punkts, jo tam rietumos blakus esošais Knivšelodens jūrā iestiepjas vēl mazliet tālāk un pēc ģeogrāfiskiem aprēķiniem, kas mūsdienās iespējami ļoti precīzi, Ziemeļpolam atrodas vēl par 1457m tuvāk. Ne vienam vien pamatoti rodas jautājums, kāpēc tad tieši Nordkaps ir kļuvis par simbolu Eiropas ziemeļiem. Visticamāk tur savu trekno vārdu ir teikusi komercija un lielais tūrisma bizness, jo Nordkapam piekļūt ir daudz vienkāršāk. Iekāp mašīnā un aizbrauc. Pie tam galapunktā tūristiem domātajā Nordkapa centrā tevi sagaida tīkami un komfortabli apstākļi arī tad, ja ārā ir visnetīkamākais laiks. Pilnīgas taisnības labad gan jāpiebilst, ka šie abi zemesragi atrodas uz Magerojas salas, tādēļ no ģeogrāfijas viedokļa tos par tālākajiem sauszemes ziemeļu punktiem laikam gan nevajadzētu saukt ne vienu ne otru. Eiropas tālākais sauszemes punkts ziemeļos ir Nordkina rags, kas atrodas Nordkina pussalā nepilnus 100km uz austrumiem no Magerojas salas, bet uz šo zemesragu dodas tikai retais, jo pa bezceļu vienā virzienā jāiet apmēram 20km. Pēc Nordkapa apskates kāpjam atpakaļ autobusā un braucam atpakaļ. Pēc 5 kilometriem ceļa labajā malā ir stāvlaukums ar informācijas stendu. Tur arī piestājam, jo šeit sākas 9km garā tūristu taka līdz Knivšelodena zemesragam. Es, kā grupas vadītājs, vēl pēdējo reizi iesaku apdomāties, iet vai neiet un, ja iet, tad izvērtēt, vai apavi un apģērbs būs gana droši un piemēroti, jo laika apstākļi šeit mainās strauji un tas, ka šobrīd tie liekas ļoti jauki, vēl neko nenozīmē. Man par prieku un nelielu pārsteigumu autobusā palikt neviens netaisās. Būt gataviem iet 18 kilometrus kaut kur tālu ziemeļos un vēl tad, kad citi cilvēki saldi guļ („pa nakti” neteiksim, jo nakts vienkārši nav), tā jau patiešām ir nopietna apņemšanās un laba grupa! Vēl jo vairāk – jaunākajam kājām gājējam Robertam ir tikai 6 gadi! Viens pats, protams, neies – mamma arī. Ceļā dodamies pēc vietējā laika pusdesmitos vakarā. Taka dabā nemaz tik ļoti neizceļas, jo gandrīz visu zemi klāj lielāki un mazāki akmeņi, kas dažviet atdevuši kādu pleķīti arī augsnei. Palejas ir mitras un purvainas, dažviet urdz kāds strautiņš, dažviet starp pakalnītēm noslēpies kāds neliels ezeriņš. Ir pašas jūnija beigas, bet dabā notiekošais ir līdzīgs kā mums aprīļa beigās vai maija sākumā. Visur, kur vien var, no zemes ārā spraucas zāles zaļums un sīkiem ziediņiem zied dažādas puķītes. No augu valsts nav nekā tāda, kas paceltos augstāk par tūrista zābaku stulmiem, un katrs zāles stiebriņš šķiet godājams un apmīļojams. Skatoties uz to, kā daba aizgūtnēm tver īso vasaras brīdi, ļoti saprotama kļūst norvēģu bez gala saudzīgā attieksme pret visu zaļo. Šeit to vienkārši nevar nesaudzēt! Taku apvidū atpazīstamu dara divas lietas. Kā jau Norvēģijā pieņemts, gabalu pa gabalam takas malā uz akmeņiem ar sarkanu krāsu uzzīmēti T burti. Otrs vēl saskatāmāks orientieris ir tūri – akmeņu krāvumi, kas saskatāmi jau no laba attāluma. Vienviet pa gabalu sev ceļā ieraugām baltu sniega kupenu. Neskatoties uz to, ka atrodamies tālu ziemeļos, līdz šim sniegam vēl nav izdevies pieskarties, tādēļ nopriecājamies: nu, beidzot! Ejam tuvāk – kas tev deva! Izrādās, ka mūsu „sniegs” ir balti, balti akmeņi, droši vien kāda kvarca dzīsla, kas izspraukusies virszemē. Vēl pēc kāda gabaliņa ir arī īsts sniegs, kas nemaz vairs neizskatās tik balts, kā gribētos, jo kūstot ir pārklājies ar visādiem gružiem un smilšu graudiņiem, bez tam sablīvējies arī ļoti ciets, gandrīz vai kā ledus. Vienviet gadās iet cauri veselai bērzu birzij. To gan var pamanīt tikai nesteidzīgais, jo šo bērzu stumbri nav resnāki par mazo pirkstiņu un aug viņi pie tam horizontāli! Mazi, mazi polārie bērziņi, kas sev dzīvības nišu atraduši, ložņājot pa zemi un pieplokot pie daudzajiem akmeņiem. Pēc apmēram stundu ilgas iešanas atkal ieraugu Nordkapu. Pamatīga 300metrīga klints, ko apskalo mazi, balti vilnīši. Taka beidzot sāk vest mazliet uz leju. Lielas gravas malā satiekam arī ziemeļbriežus. Līdz šim viņi visi vairāk vai mazāk ir redzēti tikai caur autobusa logu, tādēļ tikšanās brīvā dabā ir mazliet īpaša. Klāt jau gan viņi mums tomēr nepienāk, paskatāmies viens uz otru pa gabalu. Pa gravu pretī jūrai, jestri čalodama, steidz upīte. Priekšā stāvāks kritums, pa kuru taka aizlokās tuvāk jūrai, bet no kraujas malas skaists skats uz zemesragiem un ūdens plašumu. Pēdējais posms pirms Knivšelodena sasniegšanas nav nemaz tik vienkāršs, kā sākotnēji pa gabalu likās, jo jāiet pa apmēram 30 – 35 grādus slīpu milzīgas akmens muguras malu. Taciņa lielākoties ir ieķērusies varenā granīta bluķa plaisās un zāles kumšķos, bet dažbrīd nākas palauzīt galvu un krietni vien uzmanīties, lai nepaslīdētu. Ripot lejā un attapties saltajā jūra kaut kā nemaz arī negribas... Īsi pirms pusnakts pēc vietējā laika, esmu ticis līdz zemesraga galam. Priekšā vairs tikai jūra un tālumā austrumu pusē Nordkaps. Tā galā kā mazmazītiņi sīki kukainīši vesels lērums ļaužu un mašīnu, kas sabraukuši pusnakts sauli skatīt. Bet mēs esam gandrīz vieni. Vēl tikai kāds svešu ļaužu pārītis. Šī nu patiešām ir tāda vieta, kur pārņem sajūta, ka beidzot esi pasaules malā. Pret klintīm sitas vareni, spēcīgi viļņi pārsteidzoši dzidri gaišzilā krāsā! Atceros, kādi viņi pa gabalu izskatījās maziņi. Tagad gan vairs ne!... Pamazām savācamies visi līdz galam tikušie. Dažiem mūsu grupas biedriem pēdējais takas posms ir izrādījies par grūtu, tāpēc pilnā sastāvā tomēr neesam, bet tie, kas esam, pierakstāmies Knivšelodena viesu grāmatā, kas ikvienu atnācēju gaida spilgti sarkanā metāla skapīti. Katram, kurš piereģistrējas, tiek arī savs numuriņš. Mēs esam ap piektā simta vidu. Tas nozīmē, ka šogad tik daudz šeit pirms mums jau ir bijuši. Pareizāk gan skatoties uz pūli Nordkapa galā, nāktos teikt – ne pārāk daudz, jo šis tomēr jau ir visnotaļ nopietns pārgājiens. Tāpat vien Knivšelodenam klāt netiksi! Mēs par to esam lepni, stājamies un taisām kopbildi. Attopamies, ka šī nu būtu īstā reize Latvijas valsts karogam. Karoga nav... Bet latvietis jau nav ar pliku roku ņemams! Interesanti, kādēļ gan Emīlam mugurā Latvijas hokeja fana krekls?! Emīls labprātīgi izģērbjas. Sienam viņa kreklu pie sarkanas kārts, kas tur pat ir atrodama un tad gan top viens vēsturisks foto! Visam šim notikumam par godu man mugursomā atrodas arī viens Rīgas balzams un ikviens, kam 18+, pie tā arī tiek. Volfgangam priekš mazākajiem atrodas arī maisiņš ar Latvijas cepumiem, kas garšo vienkārši neatkārtojami! Atpakaļ dodamies pa to pašu ceļu. Vienviet takas malā uz mums nolūkojas varena akmens troļļa galva. Vita un Lita saka, ka turpat mazliet sāņus arī viens simpātisks dupsis rēgojoties no zemes ārā. Eju skatīt, ir arī! Nodomāju: ne par velti norvēģiem troļļi teikās, saules gaismu ieraudzījuši, par akmeņiem pārvēršas. Te arī vienam pārītim nav paveicies... Šajā diennakts naksnīgajā pusē tumsa tā arī neiestājas, saule nenoriet. Brīžiem tās stari atrod ceļu cauri mākoņiem un Ziemeļu Ledus okeāna viļņi atmirdz zelta spožumā. It viss, ko manas maņas tver, šķiet mazliet mistisks un neatkārtojams. Debesis pamazām krāsojas arvien fantastiskākā sārti oranžā krāsā. Mats matā, kā fotogrāfijās, kurās vēl pirms brauciena mājās lūkojoties domāju, ka tur nu gan attiecīgais bildētājs kārtīgi ar Photoshop programmu pastrādājis. Izrādās, var gan būt! Tas ir kā kārtējais apliecinājums tam, ka es taču atrodos 2000 kilometrus tuvāk ziemeļpolam. Atpakaļceļā labu laiku pār dabu valda dzeltenīgi toņi. Mēs visi esam izretojušies un vairākos nelielos bariņos katrs pats sev tīkamākajā tempā virzāmies autobusa virzienā. Bet tad seko kārtējais pārsteigums. Pēkšņi pamanu, ka kāda iespaidīga grava rietumu pusē strauji sāk pildīties ar biezu, baltu miglu. Pat ne migla, dzīvelīgs mākonis kā putras katlā, pamazām gar klinšainajām sienām taustīdamies, kāpj un kāpj uz augšu. Skats interesants un iespaidīgs. Bet tad apjaušu, ka tas mākonis var mani arī panākt un aprīt. Par sevi pārāk neuztraucos, bet iedomājos par tiem ,kas vēl krietnu gabalu aiz manis. Taka jau ir tāda kā iepazīta turp ejot un nekādiem nepatīkamiem pārsteigumiem nevajadzētu būt. Apmēram kilometru pusotru pirms autobusa mākonis patiešām ir attaustījies līdz manīm. Vēl mirklis un pazūdu tajā. Visa skaistā bilde pazūd, tās vietā pēkšņi apkārt valda balta miglas pasaule un drēbēm cauri izsitas drēgnums. Autobusā atgriežos kaut kad ap četriem. Vēl kādi seši cilvēki ir aiz manis. Beidzot arī mani ir pārņēmis nogurums. Atlaižos krēslā, gaidu pēdējos nācējus. Pēc kāda laiciņa uzrodas arī Dagmāra. Satraukta. Es no sākuma pat īsti nesaprotu, kas par lietu. Vēsts izrādās ne tā jaukākā. Pēdējie četri gājēji nav gājuši gluži kopā un vienā brīdī attapušies, ka Velgas vairs nav!... Esot saukuši, neesot sasaukuši un atnākuši uz autobusu... Tas galīgi vairs neizklausās labi. Man ātri galvā sarosās visādi plāni, ko un kā darīt. Jāatzīst, ka pēkšņi manās smadzenēs iestājas neliels haoss. Viennozīmīgi skaidrs, ka jāiet meklēt. Otra galvenā doma, kas rosās pa galvu – drošība. Svarīgi, otru meklējot, pašam nepazust. Visus, kas pusnomodā un saguruši talkā nesaucu. Palīgos paaicinu Krišjāni un raitā solī pa marķēto taku dodamies atpakaļ miglā uz to vietu, kur Velga pēdējo reizi citu acīm redzēta. Mums pievienojas arī Valdis. Trijatā saucam, ūjinām, paejamies nedaudz sāņus te uz vienu, te otru pusi. Viss ir nedaudz spocīgi un baisi. Iedomājos arī par iespēju zvanīt glābšanas dienestiem, bet pagaidām izlemju to nedarīt. Velga taču ne tādus vien gājienus ir pievārējusi, pieredzes bagāta tūriste. Tas liek domāt, ka, lai arī nomaldījusies, nekādas muļķības nebūs sastrādājusi. Vēl jo vairāk, attopos, ka steigā savu mobilo telefonu esmu atstājis autobusā un nekāda zvanīšanās pat pie lielākās vēlmes nav iespējama. Cenšamies izdomāt Velgas domas, kur gan viņai varētu būt sanācis nokļūdīties. Ir viena viltīga vieta – takas sazarojums, kur mums vajadzīgā aizgriežas uz ziemeļiem, bet otra iet tālāk rietumu virzienā. Skaidrā laikā viss pārskatāms un skaidrs, bet ja no tūra tūru nevar redzēt, viss var būt arī savādāk. Beidzot mums atgadās arī kas labs! Pamanām cilvēkus – veselus divus! Velgas tur tomēr nav, bet sarunā noskaidrojam, ka šie bēdubrāļi no tālumtālās Venecuēlas (laikam Venecuēlas) arī miglā noklīduši un kas mums jo labāk, esot arī vienu sievieti sastapuši, tikai viņa nav ar šiem kopā nākusi. Katrā ziņā skaidrs, ka mūsu Velga visticamāk ir kaut kur ne pārāk tālu. Vēl dažas minūtes meklējumu un esam satikušies! Velga ir laimīga, mēs arī! Šoreiz īsti vietā teikt, ka viss labs, kas labi beidzas, un atviegloti nopūsties. Labu un bezgala nopietnu mācību esam dabūjuši. No skaistā līdz bīstamajam viens solis... Autobusā nu jau pilnā sastāvā esam ap sešiem no rīta, bet es savā galvā vēl ilgi pārdomāju visus mūsu pārgājiena notikumus, prātoju par sīkumiem, kas bieži vien šķiet nebūtiski, bet var izrādīties ļoti nozīmīgi. Kempingā gultā iekrītu jau kā nemaņā. Tūkstotis skaistu, vienreizēju, fantastisku un arī draudīgu iespaidu sajaucas neatšķetināmā murskulī un pārvēršas sapņos, kas mani nes pretī nākamajiem piedzīvojumiem tālajā Lapzamē. P.s. Mūsu ekskursija ar šo Nordkapa un Knivšelodena apmeklējumu vēl nav pat pusē, tādēļ arī ko rakstīt vēl ir daudz. Zinu, ka turpināšu, kad atkal būs brīvs brīdis un iedvesma, bet kad tas būs, to gan pagaidām nezinu. 2008.gada 7.februārī |
|