Padomi

Kā apiet apkārt Burtniekam?

Sāksim ar to, ka šis, iespējams, nav pats fantastiskākais maršruts, kur iet, bet tomēr gana interesants, lai kaut reizi mūžā pamēģinātu. Pašam ir izdevies šo ceļu mērot trīs reizes un no katras ir saglabājušies neaizmirstami iespaidi.
Kartē ar aplīšiem un numuriem ir atzīmēti būtiski pieturas punkti un interesantas vietas, ar ziliem trīsstūriem sakarīgākās vietas telts celšanai, kaut gan telti jau var uzcelt gandrīz visur. Ar violeto krāsu ir atzīmēts vienkāršāk ejams maršruts, bet ar oranžo krāsu sarežģītāki posmi, kas atzarojas no violetā maršruta. Ar spilgti zaļu krāsu ir atzīmēti tilti un tiltiņi pāri upēm. Vietās, kur upēm iet pāri ceļi, pašsaprotami, ir arī tilti un tos kartē nekā īpaši neatzīmēju.
Es visas trīs reizes esmu sācis no Burtniekiem, bet tik pat labi var sākt no Bauņiem, Vecates vai Burtnieku baznīcas.
Violetais maršruts.
1 - 2 No Burtniekiem vienalga pa kuru ielu/ceļu dzirnavu kalna virzienā, tad pa ceļu lejā Briedes virzienā. Pāri upei ved betona tilts, pie kura neviens ceļš tā īsti klāt neved, bet makšķernieki gar laukmalu kaut ko līdzīgu ceļam ir iebraukājuši. Pretējā pusē upei, izejot uz pļavas, ir vērīgi jāieskatās, lai nepalaistu garām vietu, kur pretējā pļavas pusē sākas meža ceļš. Tālāk šis meža ceļš izved pie Balodiņiem.
2 - 3 Balodiņi - Bauņu muiža. Sākuma posmā ir iespēja tālumā paskatīties uz ezeru, tad ceļš ved kalnā. Pirms Bauņiem var nogriezties arī uz viesu namu Saulītes, kas ir populāra makšķernieku starta vieta nokļūšanai ezerā. Tur ir iespējas arī pārnakšņot gan zem jumta gultā, gan teltīs. Pašos Bauņos no muižas ēkām nekas daudz pāri nav palicis, bet ir dīķis un ir veco dzirnavu ēka ar jauki iekoptu pagalmu, no otrām mājām, kas atrodas bijušās muižas vietā gan labāk ir piesargāties, jo tur teritoriju sargā diezgan nešpetni suņi.
3 - 4 No Bauņu muižas pa aleju jādodas ārā uz šoseju un pēc pusotra kilometra priekšā ir Latvijā lielākā balto stārķu kolonija. Ļoti interesanta vieta, kur lapegļu alejā nelielā teritorijā ligzdo 20 līdz 30 stārķu ģimenes (kā nu kuru gadu).
4 - 5 Laikam pats neinteresantākais posms. Apmēram 4km pa šoseju jātiek līdz Vecatei. Vecatē ir jauks, vecs parks un arī veikals, kur papildināt krājumus, jo pēc tam tāda iespēja vairs nebūs.
5 - 6 No Vecates pāri Salacas tiltam un tad caur Vecates laivu bāzi pa nelielu taciņu līdz vietai, kur ceriņu krūmu ieskauts aug vientuļš koks. Tīri simpātiska vietiņa pie slacas iztekas, kur uzsliet telti, iekurt ugunskuru un pārnakšņot. Priežu puduris pretējā krastā ir Riņņu kalniņš - mūsu tāltālo senču apmetnes vieta, kur savulaik veikti arī arheoloģiskie izmeklējumi. Teic, ka arī jaukā telts vieta atrodoties tūkstoš gadus sena kapulauka vietā un tādēļ reizēm spokojoties. Es gan tur esmu divas reizes gulējis un man miegs bija ļoti salds.
6 - 7 Vienkāršāk ir iet gar krūmiem un grāvmalu ārā uz ceļa un tad līdz Košķelei, kur senākos laikos ciematiņa galā ir atradusies Košķeles muiža, no kuras diemžēl nekas vairāk, kā mūri, pāri nav palicis. Pats ciematiņš šķiet gandrīz vai kā pasaules mala, kur dzīve rit nesteidzīgi un, šķiet, ka nav sajūgta kopā ar straujo pasaules ritējumu. Vēl pirms gadiem piecpadsmit aina bija pavisam interesanta, jo šis ciematiņš atgādināja tipisku krievu sādžu ar gaiši zili krāsotām koka mājelēm abpus vienīgajai ielai. Tas viss atbilstoši nacionālajam sastāvam, jo padomju laikos te bija padomju saimniecība "Austrumi".
7 - 8 Ceļš no Košķeles līdz Rūjas tiltam arī nav pārāk interesants. Iespējams, ka interesantākais šī posma objekts nu jau vairāk kā divdesmit gadus ir aizgājis nebūtībā. Apmēram pus kilometru no Košķeles ceļš ved gar vietu, kur pēc dižajiem kokiem redzams, ka kādreiz ir bijusi kārtīga lauku māja. Patiesībā ne māja, bet pils - savulaik lielākā koka pils Vidzemē - Valdeķu pils, kas ir piederējusi grāfam Cepelīnam, tieši tam pašam slavenajam cepelīnu jeb dirižabļu izgudrotājam. Tālāk gan sagaida vienmuļš gājiens pameža ceļu līdz pat Rūjas tiltam.
8 - 9 Pārgājiens no Rūjas līdz Sedai, lai arī pa ceļiem, ir daudz jaukāks nekā iepriekšējais posms. No sākuma uzreiz aiz Rūjas tilta kreisajā pusē krūmos ieauguši paliek Rūjas zivjaudzētavas sausie dīķi. Apmēram pēc kilometra krustojumā pa labi un tad sākas ļoti jauks priežu (un arī citu koku) mežs. Pilnīgai cita pasaule, ne kā ezera rietumu krastā. Te tik ir jāpaseko līdzi ceļu krustojumiem, lai neaizietu nepareizajā virzienā un pēc kādiem 4km klāt būs Sedas tilts. Vēl pirms paša tilta, nogriežoties pa labi, ir ļoti jauka pļaviņa - kā radīta atpūtai vai varbūt pat nakšņošanai. Vienīgi jāuzmanās no latvāņiem pa ceļam uz to.
9 - 13 Pārejot Sedas tiltu, tūlīt ir jānogriežas nost no galvenā ceļa pa labi uz zemes ceļu, kas gar Sdas attekām apmēram pēc pus kilometra izved uz pļavas, kas ziedu laikā ir vienkārši fantastiska. Tālumā redzami arī savvaļā augoši pamatīgi ozoli. Zemes ceļš cauri pļavai aizved līdz mežam, kur pievienojas lielākam meža ceļam. Pa to jādodas cauri mežam un pēc kāda pus kilometra nokļūstam Silzemnieku pļavās, kurās padomju laikos ieguva zāli skābsiena ražotnei, kas pāri laukiem kā grausts slejas vēl šodien. Iznākuši no meža, nogriežamies pa labi un tad apmēram 2km jāiet līdz ezeram. Labajā pusē mežs un grāvis, kreisajā milzīgas pļavas. Nonākot līdz ezeram, šajā vietā ir izveidota ļoti simpātiska pludmale, kuras pievienotā vērtība ir fantastisks skats uz ezeru. 13 - 14 - 15 No atpūtas vietas ezera krastā pa dambi gar ezeru dodamies DA virzienā un apmēram pēc kilometra nonākam pie putnu vērošanas torņa. Vēl viena ļoti jauka vieta. Turpat blakus ir arī sūkņu stacija, kas savulaik rūpējās par to, lai pļavas nepārplūst, bet šobrīd savu nozīmīgumu ir zaudējusi. Putnus vērot gan te ir visas iespējas. Vispār jau ne tikai putnus, bet arī stirnas, makšķernieku laivas un neaizmirstamus saulrietus. Vēl viena saulrietu vērošanai un nakšņošanai ļoti piemērota vieta ir pusotru kilometru tālāk esošais kempings "Ezerpriedes". Ne gluži par brīvu, bet vieta ir tā vērta.

15 - 16 Var teikt, ka ar šo brīdi esam atgriezušies atpakaļ civilizācijā. No Ezerpriedēm gar dzirnavu ezeriņu un Dūres muižu, par kuras izbijušajiem laikiem visvairāk kārtējo reizi liecina dižie koki un aleja nonākam pie Burtnieku baznīcas. Ja mācītājmājā vai baznīcā kāds ir, tad šie cilvēki labprāt izrādīs baznīcu un ļaus uzkāpt arī baznīcas tornī, no kura paveras neatkārtojams skats uz apkārtni. Turpat aiz mācītājmājas aug izcila dižliepa, bet ezera stāvajā krastā ir jauka laubīte.
16 - 17 No baznīcas un laubītes pa nelielu taku, kas ved gar stāvkrasta apakšu, var aiziet līdz sarkanā smilšakmens atsegumiem, kas ir vienīgie tādi ezera krastā visā Latvijā. Virs klintīm ir vecie kapi, ko arī der uzskatīt par interesantu apskates objektu.
17 - 18 Vēl apmēram pus kilometru uz priekšu ir atrodams izcili skaistais, sestais varenākais Latvijas ozols - Dambju dižozols. Var mēģināt iet pa taisno gar krastu līdz pirmajām mājām, kas gadās pa ceļam un no tām ozola vainags jau ir saskatāms. Māju saimnieki rūpējas, lai milzīgais ozols (apkārtmērs 8,80m) būtu pieejams tūristiem, bet mājas tomēr sargā pāris žiperīgi suņi, kas mīl riet, bet bez iemesla nevienam kājās neķeras.
18 - 1 Tālāk tomēr ir jādodas ārā uz ceļa, jo gar krastu nekāda prātīgā iešana nesanāks. Iešana pa asfaltu nav pats interesantākais, bet vēl kādu laiciņu līdz Svēpeles krustam ainavas ir acij tīkamas. Pirms Eiķinupes tilta vai arī citviet tuvāk Burtniekiem var sanākt pamielot acis ar zirgu ganāmpulku, jo Burtnieki vēl aizvien var lepoties ar savu zirgaudzētavu, kas rūpējas par apmēram 170 zirgiem. Pirms Burtniekiem ļoti skaista ir arī pusotru kilometru garā aleja, bet pašos Burtniekos ir vērts apskatīt gan zirgaudzētavu, gan Burtnieku parku, gan Vīsraga taku ar putnu vērošanas torni, gan arī pludmali, jo visā gājienā apkārt ezeram nemaz tik daudz jauku peldvietu jau nav.
Oranžais maršruts.
Aprakstīšu tikai posmus, kas atdalās no violetā maršruta. Uzreiz atzīmēšu, ka ši maršruta posmi ir piemēroti mazliet ekstrēmākiem prātiem. Lieti noderēs arī kāda detalizētāka karte.
3 - 5 No Bauņiem pa taciņu jādodas ezera virzienā. Tad kaut kādā brīdī šī taciņa izbeidzas un tālāk jau vienkārši gar ezera malu jāiet uz priekšu, kur acis rāda - kādu gabalu pa piekrastes pļavām, kuras neviens nepļauj, pēc tam pa mežu un pārpurvojušos apkārtni, kas var būt arī izžuvusi, ja ir sausa vasara. Izejot no pārpurvojušās meža, priekšā būs  plats grāvis un aiz tā pļavas. Jāuzmanās arī no tukšumiem, kas grāvja tuvumā ir izveidojušies kūdrainajos iežos, tiem izskalojoties. Pa pļavām gar Riņņu kalniņu var iziet līdz Vecatei.
6 - 7 Var iet pa pļavām pāri grāvim un tad mežā meklēt aizaugušu ceļu. Tas viss vairāk azimutu un "čuju". Meža ceļs izved ārā uz Košķeli. Nezinu, kāds šis ceļš ir šobrīd, jo es tur esmu gājis pirms daudziem gadiem.
7 - 10 - 11 Šis nav sarežģīts posms, bet nākošais gan būs. Cauri Košķelei jādodas līdz muižas paliekām un, izejot uz lauka, jādodas pa zemes ceļu ieslīpi ezera virzienā. Ceļš garām Bērzu māju drupām (10),  kur atrodamas vairākas dižliepas, aizvedīs līdz pat Rūjas attekai, kur ir slavenā Zvejnieku apmetnes vieta (skat. literatūru), tur ir arī neliela pļaviņa, kur uzsliet telti un pārnakšņot.
11 - 12 Posms ir sarežģīts ar to, ka kaut kā jātiek pāri Rūjai, kas šeit ir apmēram 50m plata. Nekādu tiltu nav. Kā tikt pāri, katrs var domāt pats. Vienreiz bijām gatavi taisīt nelielu plostu, bet izdevās sarunāt vienu makšķernieku, kas turpat netālu makšķerē, lai aizdod laivu. Bija reize, kad mums jau bija sarunātas laivas pretī. Ir bijusi doma peldēt un mugursomas likt lielajā polietilēna maisā, vai arī izmantot piepūšamos matračus. Pretējā krastā ir ļoti jauka pļaviņa ar iespēju nakšņot. Šķiet, ka viena no simpātiskākajām vietām telts celšanai visa maršruta laikā, bet es viņu piemirsu iezīmēt kartē. No pļaviņas pa ceļu var aiziet līdz Sedas laivu bāzei.
12 - 13 Pie Sedas laivu bāzes jāpārceļas pāri upei uz pretējo krastu un tālāk jau vairs konkrētu rekomendāciju nav. Var palīdzēt kāda laba karte, kompass un tas pats "čujs". Nosacīti turoties ezera krasta virzienā pēc kāda laika (kilometra vai diviem) sākas meža ceļš. Ir sanācis bez kompasa nomaldīties un iziet ārā krietni austrumu virzienā, bet nekur bezgalīgi jau aizmaldīties nevar. Pretējā pusē ir Silzemnieku pļavas un ezers.
16 - 1 Ir iespēja pēdējā posmā dzīvi sev padarīt raibāku, neejot visu gabalu pa šoseju, bet pret ezera galu 300m aiz Svēpeles krusta (vieta, kur ceļš aiziet uz Rencēniem) pirms nelielas upītes caurtekas pa nelielu zemes ceļu nogriezties pa labi ezera virzienā, iet līdz pļavām un tad atkal jau pēc savas saprašanas meklēt ceļu cauri piekrastes pļavām, pāri Eiķinupei (apmēram 2-6m plata atkarībā no laika apstākļiem) un tad pa pļavām un grāvju labirintu tēmēt Burtnieku virzienā. Labs orientieris var būt Vīsraga putnu vērošanas tornis. No tā Burtnieki jau ir kā ar roku aizsniedzami.

No tiem, kas šīs manas piezīmes izmantos iešanai, būšu priecīgs saņemt arī kādas atsauksmes. Tikai lūdzu nelamāties, ja kādam kaut kas ir izskatījies savādāk nekā man!

Lai izdodas! 

Viena pārgājiena fotogrāfijas var skatīt šeit.