Vispirms uzkāpu Cēsu kalnā, tad papriecēju acis no Augstrozes pilskalna, pēc tam noliku mašīnu netālu no Avotiņu mājām Madiešēnu purva malā un devos savā pārgājienā.
Īsumā maršruts bija tāds. Pāri Madiešēnu purva stūrim līdz Augstrozes Lielezeram. Tad gar ezera rietumu un ziemeļu malu līdz vietai, kur Lielezeru ar Mazezeru savieno pamatīgs dūksnājs (vienīgā vieta, kur pašam sevi sanāca gandrīz vai kā Minhauzenam no purva vilkt laukā). Tālāk līdz Mazezeram un pa purvu atpakaļ mašīnas virzienā. Kamēr visu šo pieveicu, vakars bija klāt. Pie purva lāmām jeb ezeriņiem nofotografēju saulrietu un tad vairs tikai 20 minūšu gājiens līdz mašīnai. Vēl gan jāteic, ka no paša rīta neiztaisījos. Iešanu sāku jau gandrīz pusdienlaikā.
Dažas galvenās atziņas:
- Ļoti simpatizē Augstrozes puses apvidus, kur purvi mijas ar pakalniem un ezeriem;
- Makšķernieki (un var būt, ka arī daži "atpūtnieki") Augstrozes Lielezera krastu ir pārvērtuši par drausmīgu atkritumu lauku, kas galvenokārt sastāv no skārdenēm, petpudelēm un tamlīdzīgas drazas... Pirmajā brīdī šokējoši, tad nožēlojami un skumji. Ļoti prasītos kādiem normāli domājošiem cilvēkiem kārtīgu pavasara vai rudens talku uztaisīt līdzīgi tam, kā to Gaujas NP ar laivām dara. Arī gar Lielezeru kādus 20 maisus varētu salasīt droši.
- Fantastiski pirmatnējie meži, kas, pateicoties savai nepieejamībai, cerams, tādi paliks mūžīgi mūžos.
- Dzērvenes gan bija pamaz - pa daļai izlasītas, pa daļai šogad tai pusē nav saaugušas laikam.
- Miers un klusums fantastisks! Viss, ko izbaudīju no civilizācijas, bija viens makšķernieks laivā Lielezerā un pārītis makšķernieku Mazezerā, bet citādāk neviena cilvēka!
- Mana vecmāmiņa ir bijusi laimīgs cilvēks, šādā skaistā vietā savas jaunības dienu vasaras vadīdama kaut kā kalpu meitēns.
Bildes noteikti vēl ielikšu, bet šobrīd ieskatam tikai dažas.